liepajniekiem.lv
Kišiņevas kokteiļa kolorīts
Moldova no postpadomijas un Maskavas ietekmes sekmīgi laužas uz Eiropu. Mazrocība – pabrukušas ielas un ēkas – mijas ar sakārtotību un pat greznumu.
Kišiņevā ar vienu kāju var stāvēt padomju laikos, ar otru – modernā Eiropā. Vismaz galvaspilsētā arī nav jābaidās, ka tiksi atslēgts no “globālā tīkla” – te ir teju perfekti mobilie sakari, moderni veikali un attīstīta karšu norēķinu sistēma.
Vismaz viņi paši lielās, ka ir pasaules desmitniekā interneta ātruma ziņā blakus Japānai un Latvijai.
Uzreiz biju nolēmis, ka starptautiski neatzīto kvazivalsti –prokremlisko Piedņestras apgabalu – neapmeklēšu.
Vienkārši piecu dienu ceļojumā uz Kišiņevu visu tāpat nevar paspēt apskatīt. Arī pie gagauziem nesanāca aizlaist, kaut gan gribējās.
9. maija parāde, Otrā pasaules kara monumenti par godu PSRS uzvarai pār nacismu, kas pārsteidz ar savu vērienīgumu, Kišiņevā ir klātesoši.
Tas, kas Latvijā un daudzviet Eiropā kritis pēc Krievijas agresijas pret Ukrainu, te tiek kopts, uzturēts.
Pie mūžīgās uguns atnāk šlipsēs un baltos kreklos tērpti Kišiņevas administrācijas vīri un lāpstām rokās stāda kokus. Blakus ganās klejojošu suņu bariņš – izskatās paēduši, bet ne laimīgi…
Līdzās senākām ēkām, muzejiem, baznīcām, kuras tapušas citu tautu klātbūtnes ietekmē, slejas padomju laiku arhitektūra.
Īpaši jauki ir Kišiņevas parki – tajos ir jāpastaigā, jāpasēž, jāapēd saldējums, jāizdzer kafija. Parki ir zaļi un sakopti.
Kišiņevas centrālajā tirgū un ap to bija savādi redzēt, ka
uz ielas vai iekšpusē turpat saulē tirgo no laukiem atvestu svaigu gaļu.
Plašs augļu un dārzeņu klāsts, galds ar uzrakstu “Svaigi augļi no Uzbekistānas”, aiz kura stāv melnīgsnējs pārdevējs, tērpies T-kreklā, ko rotā Krievijas karogs un uzraksts “Russia”.
Lupatu bodes, krāmu tirgus, piena paviljons, kur, jā, smaržo, kā senāk pie mums – pēc garšīga, svaiga piena, krējuma, siera. Turpat blakus zivju paviljons, no kura gribas ātri mukt ārā, redzot, kā lielā akvārijā nabaga zivis ar vēderiem uz augšu tver pēc skābekļa ūdens augšpusē.
Vīna pagrabos, kur “apmaldījās” Gagarins
Cenas – viens no Moldovas magnētiem. Dzīvokli vai mājiņu ar maksimāli aprīkotu virtuvi, tualetes/dušas telpu, guļamistabu ar TV iespējams uz četrām naktīm diviem cilvēkiem rezervēt par 2900 lejām jeb aptuveni 150 eiro.
Man paveicās, ka mājai piegulēja arī ziedošs dārzs ar lapeni un atpūtas vietu. Arī viss pārējais pamatā būs lētāks nekā Latvijā – gan pārtika un krogi, gan sabiedriskais transports un muzeji.
Kišiņevā maršruta autobusā viss ir vienkārši: vajag skaidru naudu. Pēc iekāpšanas drīz vien tevi uzmeklē konduktore. Samaksā 6 lejas un brauc kaut desmit kilometrus līdz Krikovas pilsētiņai.
Tur gaida Moldovas ceļojuma dārgākais pasākums – Krikovas vīna darītavas pagrabi, pa kuriem var braukt pazemes ielās ar elektrokāra vilcieniņu gida pavadībā, un sekojoša vīna degustācija. Šāda pāris stundu gara atrakcija vienam izmaksā vairāk nekā 30 eiro.
Starp citu, “vīna ekskursija” uz Moldovu būs krietni lētāka nekā, piemēram, uz Itāliju, Franciju vai citiem Eiropas rietumiem,
bet iespējams nepelnīti piemirstie moldāvu vīni, kas darināti no turpat blakus plantācijās audzētām vīnogām, ne vienu vien patīkami pārsteigs. Galu galā – vīns ir moldāvu tautas lepnums.
“Cricova” dzirkstošo un markas vīnu darītava vienīgā Moldovā ražo dzirkstošos vīnus, izmantojot klasiskā šampanieša metodi.
Gide smalki izstāstīja visu tehnoloģisko procesu un vadīja arī vīna degustāciju, kurā ekskursijas grupai piedāvāja četru veidu vīnus un uzkodas. Apmeklējām vīnu kolekcijas telpu, kurā var iegādāties arī ļoti dārgus dzērienus.
Liels vīna cienītājs bijis arī pirmais kosmonauts Jurijs Gagarins.
Kādā no viesošanās reizēm Krikovas pagrabos viņš esot “nejauši” aizkavējies uz vairākām dienām… Pēc tam uzrakstījis sirsnīgu pateicības vēstuli, kura tiek glabāta goda vietā.
Uz baznīcu kalna galā un klosteri klintīs
Moldovā cilvēki, kā likums, runā gan rumāņu, gan krievu valodā, galvaspilsētā aizvien vairāk arī angļu.
Raksturojot attiecības ar vietējiem, ir divējādas sajūtas. Ja pretī ir cilvēks savā darba vietā, piemēram, muzeja uzraudze, tūrisma informācijas centra darbiniece vai restorāna bārmenis, jaušama tāda kā atturība.
Zāles pārzine muzejā uz jautājumu, uz kuru telpu mums tagad būtu jāiet tālāk, attrauc apmēram tā: kāda man daļa, kur gribiet, tur ejiet…
Tā teikt, es te sēžu, un man te par to naudu maksā! Līdzīgi kā padomju gados, kad cilvēks savu “algu atsēdēja” un jutās svarīgāks par klientu.
Taču cilvēki ārpus sava amata uz ielas ir atsaucīgi un izpalīdzīgi. Sirdi sildīja autobusa konduktores rūpes par pāris latviešu tūristiem. Viņa pa visu autobusu joņoja, lai atrastu pasažieri, kas kāps ārā mūsu pieturā un aizvedīs līdz vajadzīgajai vietai.
Nebija viegli saprast, kā ar sabiedrisko transportu nokļūt 50 kilometrus attālajā senajā Orhejā – vietā, kas pilna noslēpumiem, leģendām un burvīgiem dabas skatiem uz kalna galā esošo Jaunavas Marijas piedzimšanas baznīcu (15.–16. gs.), uz klintī ierīkotu klosteri, uz Reutas upi, kas vijas starp kalnu grēdām, uz Butučeni ciemu ar autentiskām mājiņām un piegulošiem īpašumiem, vīnogu plantācijām.
Ar pilsētnieku palīdzību izdevās atrast īstās kases un tikt pie maršruta mikroautobusa biļetes (te jau biļetes dārgākas – 90 lejas uz diviem). Taču… tikai turp un tikai skaidrā naudā, par atpakaļceļu esot jāvienojas ar autobusa šoferi.
Un busiņā, saspiestiem kā siļķes, četriem cilvēkiem vēl kājās stāvot, braucām nevis grafikā ierakstītās 45 minūtes, bet teju uz pusi ilgāk.
Jo vienam tantukam vajadzēja uz blakus ciemu tikt, citam vīrelim pie kaut kāda vīnogu lauka brūti satikt… Cits citu pazīst, sirsnīgi komunicē, šoferis izpalīdz, kā var.
Nonākot galā, viņš paziņo, ka visiem garantējot sēdvietas atpakaļ, tikai viņš būšot vienu stundu agrāk, nekā rakstīts oficiālajā grafikā… Gribi piekrīti, negribi – paliec visu nakti lūgties par Jaunavu Mariju.
Tūrisma infrastruktūra nav sevišķi attīstīta, pretējā gadījumā jau sen kāds sēdētu kalna pakājē un iekasētu ieejas maksu – baznīca, klosteris un dievīgi skati bez maksas!
Jā, un autentisks restorāns ar moldāvu nacionālajiem ēdieniem – burvīgi! Un kā tu pie pusdienām nepaņemsi litru mājas vīna par 120 lejām (6,30 eiro)! Un ceļojuma apraksts pārtrūkst…
Uzziņai
- Moldāvu leja: 100 lejas = ~5 eiro.
- Autobuss, trolejbuss Kišiņevā – 6 lejas (30 centi).
- Saldie ķirši tirgū – 40 lejas/kg (2 eiro).
- Pusdienas restorānā (divi ēdieni un vīna vai alus glāze) – 280 lejas (14 eiro).
- Ieeja muzejā – 10 lejas (50 centi).
- Taksometrs 10 km ceļam – 400 lejas (20 eiro).
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
