Māksliniece pastāstīja, ka desmit gadus dažādos avotos meklējusi ziņas par to, kāda bija senā vaska glezniecība, ko atklāja arheoloģiskos izrakumos uz seno ēģiptiešu portretiem Faijūmas oāzes apbedījumos.

“Tā ir 3000 gadu sena tehnika, kas mani ļoti interesēja, tāpēc arī urķējos,” viņa pauda.

“Strādā karstā tehnikā – vasku uzsilda. Man tas viss ļoti patika. Vēl arī uzrunāja tas, ka ar šo tehniku lietas it kā iekonservē. Esmu taisījusi Latgalei un savai omei veltītu darbu; iekonservēju viņas attēlu, zīmogu no viņas pirmās dzīvesvietas, Bībeles lapas – vēsturiskus priekšmetus.”

L. Štrause atklāja, ka darbs ar bišu vasku ir diezgan piņķerīgs, bet vienlaikus ļoti interesants, var klāt līdz pat 20 kārtām. Tā kā darbs ir ar dabas materiāliem, tad šis mākslas veids vienlaikus ir arī terapija.

“Beidzamā laikā es eksperimentēju – pievienoju rūsu, pelnus. Veidoju darbus no dabas materiāliem, taču tie ir samērā labi jāpārzina, lai pateiktu savu domu.”

Var darīt dažādi – gleznu vai zīmējumu pārklāt ar vasku; var uzlikt vaska pamatkārtas un tad veidot zīmējumu; var impulsīvi strādāt – tā, ka sākumā ir zīmējums, tad to apaudzē ar vairākām kārtām un idejām, līdz rodas kas negaidīts.

“Tās ir uguns spēles, jo katra kārta jāapdedzina ar gāzes pistoli.

Kārtas ir jānostiprina piededzinot, tāpēc arī enkaustika tulkojumā no ēģiptiešu valodas ir uguns māksla,” paskaidroja izstādes autore.

Ik vaska kārta atdziestot kļūst cieta kā spogulītis. Liekot katru nākamo, spīd cauri iepriekšējā. Vasks pats par sevi ir mīksts, tāpēc tam klāt liek cietinātāju dažādās attiecībās. 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.