Ligita Kupčus-Apēna
"Kurzemes Vārds"
Kāpēc ne velosipēds? “Jā, es kādreiz braucu ar velosipēdu, bet mani tomēr vairāk saista iešana. Man tas vienkārši patīk.”
Lauras sapnis ir kādreiz noiet Santjago ceļu. Par to, ka viņa to kādreiz piepildīs, šaubu nav.
Bariņā drošāk
Uzsaukumus doties pārgājienā Laura publicē sociālajos tīklos tam atbilstošās grupās, piemēram, feisbukā “Pārgājieni/pastaigas”.
Viņa ievēro regularitāti – aicinājumi ir ik pēc divām nedēļām.
“Tas ir laiks, ko varam veltīt tikai sev. Caur fizisko aktivitāti sakārtojos arī emocionāli.”
Skaitliski lielas gājēju grupas Laura neveido. “Tad būtu vajadzīgi divi organizatori. Viens, kurš atrodas grupas priekšgalā, un otrs, kurš savukārt paliek aizmugurē, jo gājēji parasti sadalās – skrējējos un baudītājos. Un man ir jāpieskata visi.”
Ja kāds vēlas nākt palīgos, Laura ir atvērta sadarbībai. “Pagaidām, kam esmu piedāvājusi, man atteikuši. Tādēļ, ja kāds vēlas, laipni lūgti man pievienoties.”
Pastaigas Laurai patīk jau sen, bet ņemt sev līdzi skaitliski lielāku pulciņu viņa galvā apsvērusi vairākus gadus.
Stāstot, kas atturējis, viņa atklāj: “Nebiju pārliecināta, vai kādu tas interesēs.” Turklāt šķitis, vai maz to pratīs un gan jau citiem sanāks labāk.
Bet, dzirdot no apkārtējiem vairākkārtējus mudinājumus – kad tad beidzot Laura noorganizēs pārgājienu, izlēmusi mēģināt.
Sākumā piedāvājusi draugiem, paziņām, aicinot sev līdzi, tad jau saņemta drosme uzrunāt arī nepazīstamos.
“Daudzi gājēji ir introverti cilvēki, viņiem patīk būt dabā, bet ir bail, ka izskries priekšā buks vai no kādas mājas nikns suns.
Un šādi pārgājieni, kad grupā esam vairāki, viņiem tieši der. Ar mani ir līdzīgi, tādēļ, jā, var teikt, ka savā ziņā aicinu līdzgājējus, lai pati justos droši.”
Vienmēr ir plāns “B”
Laura plāno 30 līdz 40 kilometrus garus maršrutus. Dienvidkurzemes novads izstaigāts dažādos virzienos.
“Man ir bijis arī 20 kilometru gājiens, bet tad es nevaru dabūt to wow sajūtu, ka no galvas izvēdināta visa mana darba nedēļa, uzkrātās emocijas.
Un 30 ir arī tāds skaitlis, pie kura cilvēks nesāk sevi mocīt.
Jo, pārkāpjot 30 km robežu, redzu, ka cilvēkam sāk palikt grūti – viņš sāk pieklibot, parādās kāda tulzna, nogurums, un tad gribas tikai mājās.”
No skaitļa 30 Laura aicina nebaidīties un ejot domāt nevis par to, cik vēl atlicis, bet priecāties jau par noieto ceļa posmu un, protams, redzamo apkārtējo ainavu.
Nomaldījušies vēl nekad neesot, smaidot saka pārgājienu rīkotāja.
“Taisot maršrutu, es pirms tam veicu izpēti vairākās kartēs. Man ļoti patīk, kādas kartes ir AS “Latvijas valsts meži”. Ļoti pārskatāmas un precīzas. Tur var samērīt attālumus diezgan precīzi. Smuki salieku punktiņus, un tiek aprēķināts attālums. Arī google var sarēķināt attālumus.”
Tomēr viens ir izdomāt teorētiski, kas cits – reālā dzīve. “Aprīlī bija situācija, kad nācās vilkt nost apavus un zeķes un brist pāri upītei, kurai bija jābūt daudz mazākai. Tomēr no laukiem tobrīd bijis liels ūdens pieplūdums un līmenis pacēlies.
Kādā citā reizē, nonākot pie jūras, kur cerējām uz skaistu pastaigu gar ūdens malu, jūra mūs sagaidīja pie pašām kāpām. Un maršrutu nācās pārskatīt.
Bet man vienmēr ir plāns “B”, ja nu rodas nepieciešamība. Arvien var izdomāt citu ceļu.”
Minēt, kur būtu bijis visskaistāk, Laura neuzdrošinās. “Ir ļoti daudz skaistu vietu, nevaru izcelt tikai vienu, jo katrs maršruts ir pilnīgi citādāks. Un katrā gadalaikā tas ir atšķirīgs, tādēļ man ir interesanti veikt vienu un to pašu ceļu arī ceturto un piekto reizi.”
Gadās, ka daļa meža vairs nav, jo koki izzāģēti, ziedošas pļavas vietā – siena ruļļi.
Ies līdz sirmam vecumam
Liepāja nav Lauras dzimtā pilsēta. Darbs atvedis uz vēju pilsētu. “Es jau vairāk nekā 15 gadus strādāju par farmaceiti aptiekā,” viņa stāsta.
“Kolēģe pirms septiņiem, astoņiem gadiem mani un dzīvesbiedru, kurš arī ir farmaceits, uzaicināja pa vasaru atbraukt pastrādāt. Mēs piekritām šai avantūrai, jo nebijām vēl precēts pāris, arī bērnu mums vēl nebija.
Pamazām, pamazām, un šeit iedzīvojāmies.
Apprecējāmies, audzinām savus bērnus. Var teikt, ka esam iesakņojušies, un pat nav sajūtas, ka mēs kādreiz te nebūtu dzīvojuši.”
Laura bērnību aizvadījusi Līgatnē, skaistā un ainaviskā vietā. “Esmu uzaugusi rokrokā ar dabu,” viņa saka. Vīrs ir no Siguldas puses.
Studiju dēļ vairākus gadus dzīvots Rīgā, bet galvaspilsētu nesajuta kā vietu, kur tiešām pavadīt visu dzīvi.
“Rīga bija starpposms, vieta, kur izmācīties,” Laura formulē, jo iedzīvoties gribējies tur, kur var veidot ciešāku saikni ar dabu. Un šeit, Liepājā, viņai tas ir izdevies.
“Ir jāstaigā!” pārliecināta Laura. “Diemžēl savā darbā sastopu ļoti daudz klientu, kuri nevar noiet pat piecus kilometrus. Aptaukošanās un citas veselības problēmas sākas, jo neesam vienkārši elementāri izkustējušies. Visu dienu nosēžam pie datoriem vai mājās dīvānā.”
Lauru iedvesmo Maiga Liepiņa, kas ir tās pašas profesijas pārstāve – farmaceite. Viņai ir jau cienījams vecums, bet turpina būt ļoti aktīva.
78 gadu vecumā noiets Santjago ceļš Spānijā, astoņdesmit gadu vecumā apiets apkārt Latvijai, un arī tagad, 85 gados, ik dienu viņa pieveic vairākus kilometrus.
“Kad pirmo reizi viņu ieraudzīju televīzijā, nodomāju, ka es arī būšu tā, kas savos astoņdesmit gados vēl ies un nebaidīsies.”
Noderīgi
Ko ņemt līdzi pārgājienā?
- Labus, iešanai paredzētus zābakus (iestaigāti zābaki ir lielākā daļa no veiksmīga gājiena).
- Ūdeni.
- Uzlādētu telefonu (lai sekotu laikam, atrašanās vietai un nepieciešamības gadījumā sauktu palīgā).
- Kaut ko ēdamu (sviestmaizi, saldu batoniņu enerģijai utt.).
- Vieglu vējjaku ar kapuci, kas aiztur gan vēju, gan lietu.
- Cepuri un saulesbrilles.
