– Tu dzīvo Aizputē. Katru rītu brauci uz Liepāju?

– Tagad dzīvoju, jā. Bet skolas laikā īrējām dzīvokli Liepājā. Tur es dzīvoju viens pats.

– Kāpēc pēc pamatskolas izdomāji mainīt skolu?

– Tāpēc ka gribēju kaut ko pamainīt un iemācīties, kā vienam pašam dzīvot, lai pēc tam augstskolā būtu vieglāk.

– Kāpēc Liepājas Valsts ģimnāzija?

– Liepāja tāpēc, ka Rīga ir ļoti tālu un arī daudz dārgāka nekā Liepāja.

Liepāja nemaz nav tik tālu no Aizputes, tāpēc varēju sestdienās un svētdienās braukt mājās.

Mēs apskatījām ģimnāziju, tajā pašā dienā parunājām ar direktoru, kurš pateica, ka, visticamāk, tikšu uzņemts.

– Bet apsvēri arī citas Liepājas skolas?

– Sākumā, jā, bet ģimnāzija bija pirmā, uz kuru mēs aizbraucām. Pēc tam izdomājām, ka šeit arī paliksim, un nekur tālāk nebraucām.

– Vecāki nepretojās šādam lēmumam?

– Viņi arī gribēja, lai es eju prom. Nu drīzāk, lai es iemācos uztaisīt ēst, par sevi parūpēties.

– Nebija grūti iejusties jaunā skolā?

– Bija vieglāk, nekā es gaidīju. No sākuma nedaudz baidījos par to, bet visi, vismaz manā klasē, bija ļoti draudzīgi. Ātri ar daudziem iepazinos.

Es tur jutos ļoti labi. Bija nedēļas, kad gribēju palikt Liepājā un nebraukt mājās.

– Skolā juti atbalstu?

– Jā. Atbalsts bija ne tikai tiem, kam labi gāja mācībās, bet arī pārējiem. Visa veida cilvēkiem bija iespēja izcelties. Sportā, koru karos, teātrīšos. Vienalga, kas tev patīk, bija iespēja to parādīt ģimnāzijā.

– Pirms eksāmeniem nospraudi mērķi tikt pie labākajiem rezultātiem?

– Tieši pēc iespējas augstākus procentus es nevēlējos. Bet es vienmēr cenšos izdarīt, cik vien labi varu.

Un, ja es zinu, ka varu ļoti labi, tad arī pielieku vairāk centības, lai tiešām no sevis izspiestu visu.

Bet, ka tie būs augstākie pilsētā, es noteikti negaidīju! Lai gan nešaubījos, ka varētu būt diezgan labi rezultāti.

– Kā uzzināji, ka dabūji augstākos vērtējumus pilsētā?

– Mēs ar mammu uzzinājām vienā dienā. Atvērām portālu liepajniekiem.lv, un tur bija raksts par to. Tikai tā mēs vispār uzzinājām, ka tie ir augstākie rezultāti Liepājā un ka būs kaut kāda balva.

Tas bija ļoti liels pārsteigums! Mēs pat nebijām Latvijā. Bijām Nīderlandē.

– Jau zini, kā izmantosi naudas balvu?

– Pašlaik plāns ir to nedaudz pietaupīt, ja nu pirmajos mēnešos būs kādas negaidītas izmaksas augstskolā.

Es jau pats vēl īsti nezinu, cik daudz man tur vajadzēs naudu ēšanai, dzīvošanai.

Bet esmu arī domājis nopirkt jaunu ģitāru.

– Ko darījāt Nīderlandē?

– Mēs meklējām dzīvesvietu, jo es tur tagad studēšu!

– Super! Kurā augstskolā?

– Tventes Universitātē.

– Un ko studēsi?

– Programmu sauc “Biznesa informācijas tehnoloģijas”.

– Kā izlēmi par labu skolai Nīderlandē?

– Es zināju vairākus cilvēkus, kas domāja doties studēt uz Nīderlandi. Un man bija viens klasesbiedrs, kurš jau iepriekš bija aizbraucis uz Nīderlandi skolas aplūkot. Viņš man pāris ieteica, un tad es tās apskatīju.

Redzēju, ka rangos tās arī bija augstāk nekā, piemēram, Latvijas skolas. Tad es arī vienā, kas man likās vispiemērotākā, iestājos. Un sanāca, ka mani arī uzņēma.

– Pēc studiju beigšanas tu gribētu atgriezties Latvijā?

– Par to es vēl domāju. Atgriezties Latvijā, protams, ir opcija, bet, ja es Nīderlandē sev varētu atrast darbu, mājvietu un visu pārējo, tad es baigi neredzu iemeslu atgriezties.

– Nav bail vienam pārcelties uz ārzemēm?

– Līdzīgas sajūtas, kā tad, kad pārnācu uz Liepāju. Man liekas, ka es atkal varētu pierast pietiekami ātri.

– Cik koferu ņemsi līdzi?

– Kādus divus trīs varbūt varētu, bet daudz nevajadzētu.

– Ir kaut kas, ko tev tur nevajag, bet ko gribētu paņemt līdzi?

– Ja varētu, es ļoti gribētu paņemt savu plašu atskaņotāju un skaņuplates. Es tās kolekcionēju un pārsvarā tā arī klausos mūziku.

Bet es saprotu, ka ļoti svarīgi tas nebūtu, bet, ja varētu, tad būtu labi.

– Kā tu sāki skaņuplašu kolekcionēšanu?

– Pašam tagad grūti atcerēties…

Vienmēr patikusi mūzika un arī retro lietiņas – vecas kameras un mašīnas.

Vinila skaņuplates to visu apvieno. Un ir forši, ka ir kāda fiziska lieta, ko tu vari apskatīt un redzēt – šis ir tas albums. Tur arī parasti iekšā ir plakāti, kur kaut kas aprakstīts, kāda papildu dziesma.

Tas ir daudz vairāk, nekā atvērt internetu un uzslēgt dziesmu.

– Cik liela ir tava kolekcija?

– Kādas 40 vai 50 skaņuplates. No tām, kas man ir, visbiežāk klausos “Pink Floyd” albumu “Wish You Were Here”.

– Dzirdēju, ka mūziku apguvi pašmācības ceļā.

– Jā. Tas sākās 2020. gada sākumā, kad sākās kovids. Man bija klasesbiedrs, kurš bija sācis interesēties par mūziku, spēlēt klavieres. Es ar viņu parunāju, un tas mani ļoti ieinteresēja.

Tad pirmā lieta, ko es nopirku, bija digitālās klavierītes, un diezgan ātri man tas viss iepatikās. Es iedziļinājos, katru dienu trenējos, mācījos, kaut kādus video meklēju.

Tad jau tā paša gada beigās es biju arī basģitāru un ģitāru nopircis un jau mēģināju būt cilvēks ansamblis.

– Bungas ne?

– Pašam vēl nav, bet tās es šogad esmu sācis spēlēt. Manam draugam ir bungas, tāpēc es pie viņa ik pa laikam aizeju uzspēlēt.

– Tu arī dziesmas komponē?

– Es rakstu, jā. Bet es vēl neesmu nekur tās publicējis. Tagad cenšos caur rakstīšanu iemācīties ko vairāk, vēl kaut ko atklāt par mūziku.

– Bet tomēr mūziku atstāji otrajā plānā.

– Jā. Man mūzika vienmēr bijusi kā hobijs. Ja es gribētu kaut ko vairāk ar mūziku darīt, nezinu, vai to studēt būtu tas pats gudrākais lēmums. Es pats varu kaut ko pamācīties, tikt grupā, spēlēt, rakstīt.

Es studijās labāk iegūstu grādu, kas man nodrošinās darbu.

Un man mūzika nav jāpamet, es varu turpināt ar to nodarboties. Bet, ja ar mūziku kaut kas vairāk sāks izdoties, tad, protams, izmantošu iespēju.

– Nākotnē gribi muzicēt grupā?

– Tas būtu tāds neliels sapnis. Man patiktu!

– Nebija grūti apvienot mācības un hobijus?

– Īpaši ne. Man ar mācībām parasti ir tā, ka pietiek ar to, ko pastāsta mācību stundā, ko tur uz vietas izpildu.

Ļoti reti bija tā, ka pirms kontroldarba man vajadzēja mājās sēdēt un kaut ko atkārtot.

– Liepāja ieguvusi jauniešu galvaspilsētas titulu. Ko tu par to domā?

– Es šo īsti nebiju dzirdējis. Bet es pilnīgi noteikti redzu, ka tā varētu būt. Vakaros ļoti bieži uz ielām var redzēt jauniešu rosību. Ir arī kultūras pasākumi, uz kuriem jaunieši aicina un kur paši arī ir ļoti darbīgi.

Es pa šiem gadiem esmu iepazinies ar vairākiem mūziķiem, kas arī jau spēlē grupās un kas arī ir mani vienaudži. Arī ģimnāzijā var sastapt visdažādākos jauniešus. Viņi reāli var visu to pašu, ko pieaugušie.

– Sevi arī uzskatīji par aktīvu Liepājas jaunieti?

– Es tajā laikā, kad vēl dzīvoju Liepājā, biju mazāk aktīvs, nekā es varēju būt. Bet tieši saistībā ar saviem hobijiem nemaz tik neaktīvs nebiju.

Varbūt neiesaistījos parlamentos, pašpārvaldēs un tādās lietās, bet savām interesēm es sekoju.

– Kāds vispār ir mūsdienu jaunietis?

– Man liekas, ka mūsdienu jaunieši ļoti domā par savu karjeru un nākotni. Varbūt tas ir no vecākiem, varbūt paši pēkšņi palikuši apņēmīgi, bet

skolā visi jau zina, kas viņi grib būt pēc pieciem sešiem gadiem.

Daudzi ļoti domā par nākotni, tāpēc arī bija iestājušies ģimnāzijā. Jau zināja, kurā augstskolā stāsies pēc tam. Vairāk mācījās tieši to, ko pēc tam arī vajadzēs.

Daudz esmu dzirdējis cilvēkus sakām, ka jaunieši ir slinki un neko nemāk. Bet, manuprāt, ir tieši otrādi – jaunieši tieši tagad vairāk zina, ko viņi grib, un viņi tieši arī to dara un tam seko.

Esmu pārliecināts, ka nākotnē viņi visi darīs to, ko mīl, nevis to, ko viņiem liek vai ko viņiem vajag darīt, lai kaut ko nopelnītu. Tas man šķiet ļoti skaisti!

– Tev ir arī savs desmitgades plāns?

– Nu kaut kāds plāns jau ir. Tas noteikti būtu pabeigt studijas. Tad es varētu IT sfērā sākt strādāt un ar to nopelnīt pietiekami daudz naudas, lai izveidotu sev komfortablu dzīvi.

Tad varētu vairāk naudas ieguldīt arī mūzikā, izveidot sev studiju – tur ierakstīt mūziku, kuru pats arī izlaistu. Tas būtu tāds perfektais variants.

– Kā tu pats vērtē mūsu izglītības sistēmu?

– Divpadsmitajā klasē man bija tāds liels projekta darbs, kurā es veicu sabiedrisko darbu. Es kā privātskolotājs pasniedzu citiem jauniešiem matemātiku. Tur es diezgan daudz sapratu par mūsu izglītības sistēmu.

Pirmkārt, es sapratu, ka man pašam ļoti nepatīk tas uzsvars, ko liek uz terminiem. Ir jāsaka – tas ir skaitītājs un tas ir saucējs, nevis augšējais un apakšējais skaitlis. Viss ir jāzina ļoti precīzi.

To izstāstot bērniem, viņiem tā uzreiz liekas sveša valoda, kuru viņi nesaprot. Un tas jau viņiem nemaz neiemāca to pašu pamatu, kas ir matemātika.

Nav taču tik svarīgi, kā tu tās lietas sauc. Svarīgāk ir, ka tu saproti, ko tu ar tām dari, kā skaitļi sasaistās. Var jau teikt, ka tas ir skaitlis, bet tas ir cipars, bet man nav svarīgi, kā tu to sauc.

Un reālajā dzīvē ir tā, ka, ja tu stundā pasaki nepareizo terminu, pēkšņi tev sāk lasīt kaut kādu lekciju par to. Tā ir viena lieta, ko es mainītu.

Es ļautu bērniem mācīties tā, kā viņi to saprot, nevis visu likt iemācīties vienā veidā.

Tad, kad es tā sāku darīt, mani skolēni pēkšņi visu saprata. It kā tas būtu visu laiku bijis tik vienkārši.

– Ja tev būtu iespēja ieviest kādu jaunu mācību priekšmetu, kas tas būtu?

– Agrākās klasēs bija mājturība, kur mācīja – ko un kā izdarīt ikdienā. Bet pēdējā klasē varētu būt, piemēram, stunda, kur tev iemāca, kā atrast darbu, kā, piemēram, maksā nodokļus – lietas, kas katram būtu jāzina tad, kad kļūsti par pieaugušo.

Tagad mums tas jāuzzina no vecākiem vai citiem pieaugušajiem, pašiem šī informācija ir jāmeklē. Ja kāds izstāstītu, iemācītu, kā kaut ko ikdienišķu darīt, tas, man šķiet, daudziem atvieglotu dzīvi.

– Varbūt ir arī kāds nevajadzīgs priekšmets?

– Daudzi saka, ka viņiem fizika, ķīmija šķiet lieki priekšmeti, jo paši apgalvo, ka savu dzīvi ar to nesaistīs. Bet man neviens no šiem priekšmetiem nešķiet nevajadzīgs.

Arī, piemēram, teātra māksla ir noderīga. Tā iemāca uzstāties, sevi pasniegt darba intervijās. Manuprāt, tas viss dzīvē pēc tam ir noderīgs. Arī sporta stundas, tās palīdz uzturēt fizisko veselību.

Iespējams, vienīgi tas, ka bioloģija vēl vidusskolā ir obligātais priekšmets, nav pārdomāti. Varbūt to visiem nevajadzētu mācīties.

Lai to apgūtu, ir nepieciešama diezgan liela piepūle, un, ja pēc tam pa to ceļu neej, tu to visu tāpat aizmirsti. Bet tajā pašā laikā varētu mācīties kaut ko sev svarīgu.

Vizītkarte

Kristofers Knapšis

• Dzimis 2005. gada 23. martā Liepājā, bet audzis Aizputē.
• Mīļākais priekšmets skolā bija matemātika.
• Brīvajā laikā klausās un spēlē mūziku, skatās kino un F1, kā arī kolekcionē vinila skaņuplates.
• Mīļākā grupa ir “Radiohead”.
• Mūziku pielīdzina matemātikai – formula ir jāatceras.
• Trīs gadus muzicējis kopā ar Tomasu Kleinu.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.