liepajniekiem.lv
Eksperimentē un mācās
Nātrēm rotu māksliniece pievērsās šogad augustā. Ideja no tām iegūt dziju paņemta internetā, bet tehnoloģija, kā uztaisīt rokassprādzes un piespraudes, ir pašas izgudrota.
L. Buša izvelk no izžuvušo kātu saišķa nātres stiebru un demonstrē soli pa solim: “Kātā ir tāda kā renīte, to atver vaļā, saplacina, un izveidojas sloksne. No tās novelk nost stīgas, kas bijušas kātam vidū, paberzē saujā, lai nobirst čuži. Paliek tādi kā diegi, ar ko var pat adīt.”
Iegūtās šķiedras, kopā saņemtas, pluina, līdz atgādina kodaļu, un tālāk no tās pirkstos veido pamatni tādā formā, kādā lietu grib. Lai materiāls turētos kopā, to krustu šķērsu sašuj ar adatā ievērtu nātres diegu.
Rotu malas apstrādā ar pīnīti, kas savirpināta no nātrēm, no auga – arī aizdares cilpiņas.
Rokassprādzēm pa virsu uzšuj krāsainus diegus, lai košākas, bet reljefu veido ar atsevišķām detaļām no nātru šķiedrām. Piemēram, izgatavo iegarenas lapiņas.
“Es jau vēl mācos, tur tas joks,”
saka autore, gan neslēpjot, ka ir “stāvā sajūsmā” par nātrēm.
“Tās tik enerģētiskas, smaržo, kad pakūpina. Un ko tā nātre dara! Ar lapām aizdzinu no dārza miltrasu. Izmērcēju lapas ūdenī, tad aplēju augus, un sērga pazuda. Fantastika!”
L. Buša ir atzīta rotu meistare, lai gan mākslu nav mācījusies. Par sevi saka: “Esmu autodidakts un ko tikai neesmu darījusi, pirms sāku taisīt rotas! Man vienmēr paticis un padevies zīmēt, esmu pat piedalījusies grafikas izstādē,” viņa stāsta par dzīves posmu, kas aizritējis Rīgā.
Uz Vaiņodi pārcēlās pirms desmit gadiem.
Padomju laikā strādāja “Daiļradē”, kur drukāja ar sietspiedi. Kad 90. gadu sākumā uzņēmums izjuka, draugi uzaicināja taisīt no porcelāna krūzītes.
“Man uzreiz bija interesanti no porcelāna izgatavot rotaslietas. Ar to materiālu strādāt ir feini,”
māksliniece atceras.
“Kad fabrika bankrotēja, sāku strādāt ar keramiku. Rotas kvēpināju, tās bija melnas, bet cilvēkiem patika, un viņi pirka. Tad iebrauca lietuvieši ar pusdārgakmeņu krellēm, un mēs savu produkciju pārdot vairs nevarējām. Taču viņu krelles nebija interesantas, un es sāku no ievestajiem akmeņiem taisīt skaistas rotas.”
Aizrāvās ar koku
Vēlāk viņai kāds ierādīja, ka var nomizot žagariņus un tie skaisti. Māksliniece sāka no tieviem sprungulīšiem un mazām ripiņām izgatavot sienas dekorus un rotas.
No kadiķa tās baltas un smaržo. Pīlādzis ir pelēcīgs, tam interesanti raksti. Melnalksnis – dabīgi rozīgs, to varot atrast, šķūnī pārskatot pagales. Akācija iekšpusē interesanti zaļa, bet ārkārtīgi cieta, grūti apstrādājama.
“Vecie ceriņkoki fantastiski!” Lolita rāda darinājumu fotogrāfijas. Ja nezinātu, no kā, tad noturētu par ādas un dzintara izstrādājumiem. Krāsas – no oranžas līdz riekstu brūnai.
“Kastanī burtiski iemīlējos. Zināt, tas ir no citas pasaules,”
viņa iesmejas.
“Kādreiz, ja ejat gar to, paskatieties, kādi ir zariņi! Kad tu ar to strādā, koks burtiski vedina, iedvesmo. Ko tik es ar kastani nedarīju! Kad tam iet sula augšup, tad koksnei ir brūna krāsa, bet, kad pažūst, zīmējums izceļas vēl vairāk.
Iedomājieties, ko katrs koks no vienas un tās pašas zemes tikai neizveido! Ar to strādāt, apskatīties, no kā sastāv, ir ļoti interesanta ekskursija koka iekšienē.”
Visas rotas aizgājušas pasaulē, par tām atgādina vairs tikai fotogrāfijas, lai gan akmeņu posms nav pat tā dokumentēts.
Izdoma neaprakstāma! Taisīts arī no maziem čiekuriem un pat liepas augļiem – bumbiņām, kas paliek pēc noziedēšanas. Koka puķītes ir no zariņiem, ko asina tāpat kā zīmuli, iegūstot sloksnītes. Tās salīmē, un iznāk rozītes.
“Es sapratu, ka gribu darīt to, kas man tiešām patīk, un tā ir zīmēšana,” māksliniece stāsta, kā aizsāka apgleznot auskarus.
Materiāli vienkārši – koks, ūdenskrāsas, pāri vasks –, bet rezultāts pārsteidzošs. Ko dod prasmes un izdoma!
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
