Izstādi “Sibīrijas vēstules” uz Liepāju atvedis Tukuma muzejs. Tā veidota sadarbībā ar desmit citiem Latvijas muzejiem, kas glabā vēstules uz bērza tāss.

Liepājas muzejā šāda reta dokumentārā mantojuma nav, līdz ar to liepājnieki nevar būt šī projekta līdzveidotāji.

“Bet mēs esam priecīgi, ka Tukuma muzejs mums šo izstādi ir uzticējis un ka mums ir iespēja parādīt un izstāstīt šo bērza tāšu stāstu.

Tam ir ārkārtīgi liela kultūrvēsturiska nozīme Latvijas vēsturē,”

Liepājas muzeja direktore Dace Kārkla uzsver, cik bērza tāss ir nozīmīgs sava laika un traģisko vēstures notikumu liecinieks.

Bieži tas bija vienīgais veids, kā uzrakstīt tuviniekiem apsveikumu vai vēstīt par savām sajūtām dzimtenē palikušajiem.

Sibīrijā rakstītās vēstules uz bērza tāss ir iekļautas UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā.

Ekspozīcijā Liepājā ir aplūkojamas sešas vai septiņas unikālās vēstures liecības, ko rakstījuši gan vīrieši, gan sievietes. “Tās ir kopijas,” atklāj Tukuma muzeja direktore un izstādes kuratore Agrita Ozola.

“No vienas puses, bērza tāss ir izturīga, bet, no otras puses, – ļoti trausla.

Bērza tāsij patīk locīties, vērpties, šķelties, spuroties. Tādēļ mūsu muzeja restauratore izgatavoja kopijas, lai visi varētu apskatīt, bet tajā pašā laikā mēs saglabātu tās, kuras mums joprojām ir. Un to nav daudz.”

Izstādē savijas Latvija un Sibīrija. Vitrīnās aplūkojami priekšmeti, kas piederējuši vēstuļu autoriem un palīdz iepazīt traģiskos likteņstāstus.

Piemēram, bļoda ar sakaltētu maizīti. To Tukuma 2. stacijā kāda sieviete pasniedza Meņģeļu ģimenei, kurā auga pieci bērni, lai viņiem būtu ēdiens.

Vēl aplūkojams katls, ko lietojusi Pavlovsku ģimene Tomskas apgabalā. Arī rīks poda izcelšanai no krāsns. Salīdzinājumam izliktas bērzu tāsis no Sibīrijas un Latvijas. A. Ozola teic, ka tās atšķiras.

Izstādes divpadsmit stendos skatāmas fotogrāfijas un citāti no bērza tāss vēstulēm.

Izstāde kopumā veidota kā simbolisks sarunu aplis. Apmeklētājs var apstāties pie katra stenda vai izvēlēties to, kas viņu uzrunā vairāk, un iepazīt konkrētu dzīvesstāstu.

Jau 15 gadus strādājot ar vēstulēm uz bērza tāss, izstādes kuratore A. Ozola meklējusi atbildes uz jautājumu: kas Gulaga nometnēs ieslodzītajiem un deportētajiem deva spēku.

Atbilde – tā bija nepārvarama vēlme atgriezties Latvijā, dzimtenē.

Vēstules un to rakstīšana, domāšana, sava garīguma uzturēšana bija galvenais spēka avots.

Rakstīja, lai izdzīvotu, lai neaizmirstu, lai saglabātu pretestības garu, lai saglabātu savu patību, lai mīlētu, lai mūsu valsts un tās stiprās dzimtas turpinātos, lai noturētu Latvijas spēku un vērtību – valstisko neatkarību.

Izstāde ir eksponēta arī Francijā. To papildina A. Ozolas sagatavota grāmata “Sibīrijas vēstules”, kurā ir gan vēstuļu teksti oriģinālvalodā un tulkojumā, gan vēstuļu autoru likteņstāsti un vēsturiskas fotogrāfijas.

Vēl skatāma īsfilma “Elzas sirds”, kuras galvenā varone ir Elza Serdāne – viena no Sibīrijas bērniem.

Izstāde “Sibīrijas vēstules” Liepājas okupācijas muzejā skatāma līdz nākamā gada 2. martam.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.