Šis karš arī radīja daudzus neticamus stāstus. Pasaulslaveni scenāristi nekad nebūtu izdomājuši tādus sižetus.

Čerņigovā mazs zēns vārdā Serjoža vairākas dienas sūtīja savai mirušajai mātei balss ziņas:

“Mammu, man tevis pietrūkst, es tevi ļoti mīlu, nāc pie manis, man sacīja, ka tu nomiri…”

Tikai tie, kas to pārdzīvoja, zina, kāda elle bija Čerņigovā 2022. gada martā. Jaunā sieviete nomira, kad devās meklēt pārtiku savai ģimenei.

Viņa teica dēlam, ka mīl viņu, lūdza, lai viņš klausa vecmāmiņu, noskūpstīja un aizgāja… uz visiem laikiem. Vēlāk kļuva zināms, ka sieviete no ievainojuma mira lēnām, asiņojot.

Serjožas tētis devās karā un… tika sagūstīts. Cīnītājs nebrīvē joprojām atrodas pusotru gadu.

Pirms Jaungada brīvdienām Serjoža rakstīja vēstuli Ziemassvētku vecītim:

“Sveiks, Ziemassvētku vecīti, es vēlētos, lai tu atbrīvotu manu tēti no gūsta… un arī, lai mana vecmāmiņa nenomirst.

Jo viņa ir vienīgā, kas man tagad ir palikusi.”

Ja kāds būtu noskatījies filmu ar tādiem pavērsieniem, viņš teiktu, ka sižets ir nereālistiski samezglots… Bet tādus sižetus šodien var atrast gandrīz katrā Ukrainas pilsētā un ciemā.

Cits stāsts par sievieti, kura bēga no karadarbības zonas Ukrainas austrumos. Pauzes laikā starp apšaudēm viņa kopā ar bērniem izlēca no pagraba un skrēja uz mašīnu.

Pa ceļam viņa ieraudzīja bērnu raudam pār savas mātes ķermeni, kuru krievi tikko bija nošāvuši ar ložmetēja kārtu…

Viņa bērnu paņēma līdzi. Tagad viņai ir trīs bērni. Viņi izglābās.

Šis karš ir kā biedējošs trilleris ar attēlu uzplaiksnījumiem, kas izaicina saprātu: lidmašīna nomet bumbu uz cilvēkiem, kas stāv rindā pēc ūdens mazpilsētas dzīvojamā rajonā; Sumos privātmājas drupas pirmajās kara dienās aprok desmit cilvēku ģimeni, kas gulēja, kad krievi naktī uzmeta tai bumbu, neviens neizdzīvoja; pensionāre, kura savā vienistabas dzīvoklī pajumti uz nakti dod 15 cilvēkiem no kaimiņmājas, ko sagrāva raķete; Kramatorskas dzelzceļa stacija, kas nokaisīta ar sieviešu un bērnu līķiem un asiņainām rotaļlietām, viņi gaidīja evakuācijas vilcienu, nevis pūlī ielidojušo “sveicienu” no Krievijas…

Jā, daudzi saprata, ka būs karš… Bet smadzenes atsakās pieņemt visu šo nežēlību.

Ja kādam kādreiz ienāks prātā, ka okupantiem ir kas kopīgs ar cilvēkiem, atcerieties zēnu Serjožu un Kramatorskas dzelzceļa staciju.

Pasaule mudina, ka ir pienācis laiks sarunām ar krieviem. Varbūt. Droši vien… Mēģiniet vienoties ar izvarotāju un slepkavu savā mājā. Vai tas izdosies?

Oleksandrs Grinka, žurnālists