Sācies Saldus novada bibliotēkas simtais gads, un drīzumā noslēgsies piecu gadu programma “Latviešu grāmatai 500”.

Abas jubilejas ierosināja M. Marcinkeviču uzmanīgi pārskatīt, kas glabājas visu bibliotēku plauktos. Elektroniskais katalogs parādīja, visvecākais izdevums glabājas Saldū.

Saldus novads nevar lepoties ar iespaidīgu senizdevumu krājumu. No restauratoru viedokļa mazumiņš glabāts pavirši, lai neteiktu, bezatbildīgi.

Margarita Marcinkeviča apņēmusies bibliotēkas vēsturiski vērtīgākos izdevumus glabāt kā acuraugu.

Viņa stāsta: “Padomju cenzūra grāmatas nežēloja, un tika iznīcināti daudzi senizdevumi. Zinu, ka liepājnieki savējos nobēdzināja pagrabā, prom no varas acīm, tāpēc šodien viņi pamatoti lepojas ar iespaidīgu krājumu.

Kā bijis Saldū, nezinu, taču redzams, ka te rīkojušies kā daudzās citās bibliotēkās – Atmodas gados un vēlāk senizdevumus atguva, nopērkot tos izsolēs vai pieņemot dāvinājumā no privātpersonām.

Ar senizdevumiem pamatīgāk iepazinos, kad strādāju Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā. Tā kā tie tika rūpīgi slēpti, uzskatu, ka man ļoti laimējās.

Esmu no vāciešu ģimenes, senizdevumi – pārsvarā vācu valodā, tādēļ tieši man uzticēja tikt skaidrībā par grāmatu saturu. Darbs uztrenēja vecās drukas lasīšanu un paplašināja vācu valodas vārdu krājumu.”

Meklē drošu vietu

Saldenieku dārgumu restaurēja Latvijas Nacionālās bibliotēkas speciāliste Dace Dubrovska.

Žēlīga paskata grāmatu vispirms dezinficēja, pēc tam noslaucīja katru lapu, tad protezēja saplēstās lapas, notīrīja un salaboja ādas vāku…

Visiem 12 etapiem vajadzēja pusgadu. Nu grāmata ir mājās, taču tai bibliotēkā nekur nav ideālu apstākļu.

Direktore paskaidro: “Vēsturiska grāmata ir trausla substance, tāpēc telpā stingri jākontrolē temperatūra un gaisa relatīvais mitrums.

Līdz šim tā bija klusajā lasītavā, tā vasarās uzkarst visvairāk, un svelmē vēsturiskas lietas iet postā. Mums nav skaidrs, kā rīkoties gan ar restaurēto grāmatu, gan pārējiem vēsturiski vērtīgiem izdevumiem.”

Restaurēto grāmatu būtu pelnījis redzēt ikviens interesents, taču saldeniekiem stingri rekomendēts eksponēšanas laikam nepārsniegt sešus mēnešus piecu gadu periodā.

Mājās pārvesto izdevumu pirmā ieraudzīja Saldus pamatskolas pirmsskolas grupa “Prātnieki”, jo ir reti zinātkāra.

“Bērniem šķita, ka redz filmās pieminētu Svēto Grālu vai Noslēpumu, kas ilgi meklēts un kuru beidzot drīkst ieraudzīt. Šai grāmatai nav košu zīmējumu, bet bērni tik un tā no tās nenovērsa acis.

Restaurēto izdevumu vēlreiz parādīsim marta sākumā mūsu bibliotekāru biedrības “Saldus vakari” sarīkotā pasākumā par saldenieku ģimeņu bibliotēku vecākajiem vai nozīmīgākajiem eksemplāriem un tad gan uz kādu laiku restaurēto grāmatu atstāsim mierā.”

Barbariski salabo “Sodību”

Vēsturisku priekšmetu glabāšana nav bibliotēkas pamatuzdevums. No otras puses – nav iemesla pirms daudziem gadu desmitiem saldeniekiem piederējušas vai viņu izdotas grāmatas atdot glabāšanā citām institūcijām.

Restaurēšanai atlasīto izdevumu rindā nākamais ir plāns, visai necils un barbariski labots izdevums, 1893. gadā saldenieka Stepermaņa Krustiņa apgādā izdotā drāma “Sodība”.

M. Marcinkeviča par to stāsta: “Šī mums ir vienīgā Saldū izdotā grāmata ar vēsturisku vērtību. To kāds bibliotekārs labojis, kā tobrīd mācējis un sapratis, – lapas brutāli sastiprinātas ar līmlenti, vairākās vietās papīra strēmeles uzlīmētas pāri tekstam…

Restauratore brīdina: ja šo uzslāņojumu noņems, visticamāk, zaudēsim arī pašu grāmatiņu. Tā paliks tāda, kāda ir, – bez poligrāfiskas, toties ar vēsturisku vērtību.

Tai ir arī bibliogrāfiska vērtība, jo nedomāju, ka daudz kur pasaulē būtu Stepermaņa Krustiņa apgāda izdevumi. Vēl šis plānais izdevums pastāsta, ka latviešu valodā izdotas grāmatas cenzēja jau cariskās Krievijas laikā.”

Broka dēļ niez rokas

Vēsturnieki “iestigtu” vēl vienā Saldus novada bibliotēkas izdevumā – 1933. gadā kartogrāfa Pētera Mantnieka sagatavotajā “Lielajā Latvijas kartē”.

Direktore kartēs un vietvārdu sarakstā ierauga ceļus, kas sen aizauguši vai uzarti, un vietas, kuras ziņās sen nefigurē (Saldu novadā gadiem nav bijis vajadzības piesaukt Paures muižu, Ceperniekus, Bāliņus vai Kaulicas).

Izdevums parāda izmaiņas arī mūsu valodā – pirms aptuveni simts gadiem Saldus apkaimē visi runāja par Butnariem, Žvārdi, Blīdienu, Nīgrandu un Lietavu, šajos laikos – par Būtnāriem, Zvārdi, Blīdeni, Nīgrandi un Lietuvu.

“Karšu komplekts mani ārkārtīgi ieinteresēja arī tāpēc, ka tajā kāds nezināma iemesla dēļ ielicis vēl citas, teiksim, interesantas kartes, vēsturniekiem par tām būtu jānoskaidro kas vairāk.

Vienos vākos ar Mantnieka karti ir 1942. gadā vāciešu izdota Latvijas karte un 1980. gadu beigās aktualizēta mūsu valsts situācija krievu valodā.

Nav šaubu, ka kartes vācu un krievu valodā sastādītas militārām vajadzībām, jo abas apzīmogotas ar “slepeni”,” direktore neslēpj, ka ir ieintriģēta.

Jautāta, vai Saldus novada bibliotēkai pietiek resursu pievērsties vēstures jautājumiem, viņa padalījās ar prieka vēsti: pēc ilgāka laika izdevies aizpildīt novadpētniecības speciālista vakanci, turklāt ar vēsturnieku; kamēr viņš nav iestrādājies, par darba galvenajiem virzieniem nav runāts.

Saldus novada bibliotēkas pārziņā pirms vairākiem gadiem nonāca visa vietējā kolekcionāra un novadpētnieka Izidora Broka iedzīve.

Neizšķiroto mantu gūzmā pavīdējušas vairākas pērles, piemēram, liela simts gadu sena pastkaršu un apsveikuma kartīšu izlase.

Bibliotēkā izjūt pienākumu to saglabāt nākamajām paaudzēm, taču pietrūkst padoma, kā. Varbūt digitalizēs sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku.

“Bibliotēka nav muzejs, tāpēc ir daudz jautājumu par darbu ar vēsturiskiem priekšmetiem. Liela neskaidrība ir par mūsu iespējām nodrošināt tiem saudzīgus apstākļus, taču jāatzīst, ka manas rokas ieniezējās, tiklīdz ieraudzīju Broka mantojumu. Tajā, domāju, atradīsim daudz kā interesanta,” Margarita Marcinkeviča smaida.

Publikācijas sagatavošanu atbalstījuši: