“Pirms simt gadiem cilvēki dravojuši dorēs – kaluši iedobes kokos. Dabas draugi tādu atrada Kalētu mežā pie mežsarga mājām.

Pienāca laiks, kad koks nolūza, un, lai to nesazāģētu malkā, dabas draugi izlūdzās no “Latvijas valsts mežiem” atļauju izgriezt ārā to vietu, kur bites dzīvojušas. Tad atvedām uz Kazdangu un uzstādījām, lai tūristiem ir, ko apskatīt,” stāsta V. Jonkus.

Šī dore ir priedē, un senāk lielākoties skujkokos taisīja bišu mājas. Taču ir arī ozolā, piebilst Kazdangas bitenieks.

“Tai priedei jau bija divsimt gadu, kad tajā sāka dravot, pamatīgi liela, lai cilvēks varētu tajā ierīkot dori.

Tā izpētīja, ka tagad kokam esot trīssimt gadu.”

Šobrīd koks ir tikai nomizots. Vai būtu arī kaut kā jāapstrādā, to V. Jonkus gatavojas jautāt lietpratējiem, jo grib izdarīt pareizi, lai nekaitētu vecajai priedei un tā stāvētu vēl ilgi.

Kazdandznieks gandarīts, ka kokam iedots otrs mūžs.

V. Jonkus nedomājot atsaucies aicinājumam palīdzēt uzstādīt pagasta centrā seno bišu māju, arī savā galdniecībā izgatavoja ozola pamatni.

Viņš uzskata, ka ir ne tikai jāņem no sava pagasta, bet arī tam jādod atpakaļ.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.