liepajniekiem.lv
Neizdošanās iemesls ļoti skaists – bija izlaidumu laiks. Tartu centrs bija pilns ar laimīgiem jauniešiem ziediem rokās, bet baltajā gaismas pilī bez pārtraukuma ritēja diplomu saņemšanas ceremonijas.
Ļoti daudz cilvēku pulcējās ārā pie ēkas, kur bija novietots lielais ekrāns, tā ienesot nerimstošu svētku sajūtu visā vecpilsētā.
Pāris reizes ietrāpījos tuvumā brīdī, kad atskaņoja starptautisko studentu himnu “Gaudeamus igitur” (priecāsimies, līksmosimies – latīņu val.).
Iespējams, tāpēc Tartu paliks atmiņā kā īsta jaunības pilsēta, kur studentu klātbūtni redz un jūt.
To apzinās arī pati pilsēta, jo viens no atpazīstamākajiem simboliem ir populārā strūklaka Rātslaukumā, kur divi studenti skūpstās zem lietussarga.
Ļoti daudz jauniešu bija arī parkos un pie upes, ļaujot iztēloties, kā pirms gadiem 150 pa Emajegi krastiem pastaigājās jaunības degsmes pilnie Krišjānis Barons, Atis Kronvalds un Eduards Veidenbaums.
Arī šodien Tartu studē Latvijas jaunieši un universitātes apkaimē dzird latviešu valodu.
Netālu no augstskolas ir viena no Igaunijas senākajām kafejnīcām “Werner”, kur pulcējas intelektuāļi, radošas slavenības, profesori un studenti.
Pusdienojot pagalma terasē, nosmejos pie sevis, ka pēc Liepājas pieredzes ar nekaunīgām kaijām uzmācīgie Tartu zvirbuļi, kas grib kaut ko nočiept no šķīvja, ir īsta dāvana.

Interesanti, ka Pirogova skvērs (krievu ķirurgs un zinātnieks Nikolajs Pirogovs bija Tartu universitātes profesors) blakus Domkalnam ir vienīgā vieta, kur no marta līdz oktobrim atļauts lietot vieglos alkoholiskos dzērienus.
Tā patiešām ir iemīļota studentu satikšanās vieta, pievakarē nav brīvu soliņu, zem tiem krājas iztukšotās baterijas, taču neviens jaunietis nav cilvēka necienīgā stāvoklī.
Skvērs krievu ārstam šodien izklausās savādi, taču acīmredzot Tartu neoperē no sevis laukā vēsturi – 1632. gadā dibinātās universitātes milzīgo nozīmi Krievijas impērijas Baltijas guberņu apgaismībā.
Un ielās šur tur var redzēt izkārtnes krievu valodā.
Tartu pagājušajā gadā bija Eiropas kultūras galvaspilsēta. Joprojām Rātslaukumā var sevi iemūžināt “Tartu 2024” fotorāmī, bet ne jau tikai tāda formāla lieta pārliecina, ka tituls neizgaisa gadumijā.
Kultūras pilsētas statuss vispār nav ne iegūstams, ne zaudējams gada laikā. Vai nu tu jūti to pozitīvo (ne)mieru, ar kuru titula gadu gaida Liepāja, tāpat arī nepiespiestību, brīvu garu un patīkamu servisu, vai arī ne. Un Tartu to jūt.
Zem gājēju tilta skatāma koša ielu mākslas galerija, Brīvības prospektā var aplūkot starptautisku fotoizstādi, Brīvības parkā gulošās koku kritalās kukainīši čakli īsteno “Tartu 2024” dabas daudzveidības projektu.
Pie vīna un mākslas restorāna “Vilde ja Vine” uz soliņa sarunā iegrimuši divi rakstnieki, kuru uzvārdus raksta teju vienādi, – īrs Oskars Vailds un igaunis Eduards Vilde.
Skulptūrā atveidotā aina, protams, fikcija, bet apburoša.
Pie 1937. gadā celtās tirgus halles piemineklis cūkai, kas simbolizē bagātību un tirdzniecību.
Apskates objektiem bagāts ir Domkalns. Te var pastaigāties pa Eņģeļu tiltu un Velna tiltu, apbrīnot 13. gadsimta katedrāles saglabājušās augstās velves, no skatu platformas apskatīt pilsētu no augšas.
Brīnumaina pasaule ir Tartu universitātes botāniskais dārzs ar vairāk nekā sešiem tūkstošiem augu sugu un lielāko oranžēriju Baltijas valstīs.
Palmu, tropu augu un kaktusu apskate, pie viena vērojot omulīgi peldošus bruņurupucīšus un klausoties papagaiļu brēcienos, ir par maksu, bet plašā teritorija ar dobēm, zālieniem, dīķiem un pakalniem ir brīvi izstaigājama.
Ja pilsētā ir upe, noteikti jāizmanto skatu rakurss no ūdens, un izbraukt kruīzā pa Emajegi var ar dažnedažādiem kuģīšiem.
Bāri upes krastos cilvēku pilni gan dienā, gan vakarā.
Apzināti neizvēlējos zinātnes centru “AHHAA”, jo tur gribētu kompāniju, lai bariņā izdauzītos. Toties solo ceļotājai ļoti vērtīga puse dienas aizvadīta Igaunijas Nacionālajā muzejā.
Pa ceļam uz to apskatīju Ačgārno māju. Smieklīga pieredze ēkā, kur grīda ir augšpusē, bet tu staigā pa griestiem, piedevām slīpiem, tāpēc jāturas gar sienām.
Apmeklēt vairākus muzejus Tartu ir ļoti izdevīgi, jo ieejas biļete vienā piešķir ieejas maksas atlaidi citā.
Igaunijas Nacionālais muzejs izslavēts ne velti. Modernā ēka ir plaša, patīkama, un tajā var pazust stundām ilgi, līdz no iespaidu pārpilnības jāņem pauze kafejnīcā.
Biļešu kasē ne tikai statistikai jautā, no kurienes esi. Ieejas karte kalpo par brīnumnūjiņu, kas interaktīvajā ekspozīcijā visu lasāmvielu uz ekrāniem pasniedz latviešu valodā.
Igauņu tautas vēsture no senlaikiem ar etnogrāfiskajiem tērpiem un darbarīkiem, kuru pielietojumu var redzēt video blakus priekšmetam, līdz mūsdienām ir atveidota ar lietām, kam pievienoti personiski stāsti.

Pat, ja neesi mazs bērns, aizraujoši ir izstaigāt Tartu rotaļlietu muzeju.
Te ir mantiņas, ar kādām bērni spēlējušies visos laikos, mākslinieku darinātas un suvenīru lelles, dažādu zemju un tautu rotaļlietas.
Pat, ja neesi alus dzērājs, ir vērts apmeklēt alus muzeju “A. Le Coq Beer World”. Tas izvietots vēsturiskajā iesala tornī, kuru ražošanai beidza izmantot vien 1997. gadā. Par to liecina tāfele ar pēdējiem meistaru pierakstiem.
Ienākot telpā ar iesala mucām, šķiet, ka jāturas pie maliņas, lai netraucētu, jo dun mašīnas, šurpu turpu steidzas aldari. Skaņas un gaismas efektu klātbūtnē var noskatīties filmiņu par iesala gatavošanu.
Tālāk var iepazīt visu alus darīšanas procesu tieši tur, kur tas savulaik noticis, izpētīt pasaules alus šķirņu vēsturi un pat pagaršot dažādus iesalus, lai izprastu, kā no vieniem un tiem pašiem miežiem sanāk gan gaišāki, gan tumšāki dzērieni.
Le Koku ģimenes Londonas brūža ražojumi bija iecienīti Krievijas cara galmā, tādēļ ražotāji meklēja vietu impērijā, kur dzērienu darināt.
Kad kāpiens kalnā uz muzeju jau sāka šķist bezgalīgs, vēl nezināju, ka augstā vieta bija un ir svarīga pašai būtiskākajai alus sastāvdaļai, kas ir ūdens, kuru šeit iegūst 400 metru dziļumā.
Goda vietā muzejā stāv visvecākais alus pasaulē. Tā ir 1869. gadā Londonā pildīta “A. Le Coq Imperial Extra Double Stout” pudele, kura izdzīvoja vētrā, kas nogremdēja kuģi ar alus kravu, un vēl sagaidīja pētniekus, kuri alu atrada.

Uz Tartu aizbraukt ar sabiedrisko transportu ir ļoti ērti. No Rīgas var braukt ar vilcienu, tikai Valgā vajadzēs pārsēsties.
Autobusi no Rīgas uz Tartu kursē bieži, un ceļš uz jaunības pilsētu aizņems ap četrām stundām.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.