– Ar ko nodarbojas tavā uzņēmumā?

– Uzņēmumu nodibināju pērnā gada janvārī. Ražoju liofilizētus saldumus. Latvijā tas nav pārāk izplatīti, bet visbiežāk šādi, zemā temperatūrā, žāvē ogas. Es izdomāju pamēģināt ko citu – izdarīt to ar saldumiem.

Sāku ar sešiem dažādiem produktiem, jo nezināju, kas aizies, kas ne. Un nu pēc gandrīz pusotra gada taisu jau padsmit veidus.

Tas ir diezgan dārgs process, ja grib mēģināt ko jaunu.

Parasti prātā ienāk doma, ka varētu piedāvāt kādas končītes. Aizeju uz veikalu, visu nopērku, un 95% gadījumu nesanāk.

Šobrīd, piemēram, ir viens saldumu veids, kuru es tiešām ļoti gribētu ieviest. Cenšos to panākt visu šo laiku, bet tas ir dārgi, jo gribu liofilizēt karameļu “M&M” konfektes, kuras Latvijā nemaz tā nevar nopirkt.

Visu laiku ir jātestē, jāskatās. Ir vairāki procesi, kā šīs konfektes var uztaisīt – dažas jātaisa ilgāk, citas vairāk vai mazāk jākarsē.

Ja ar pirmo reizi nesanāk, nepadodos, jo varbūt vajag vienkārši atrast īsto gatavošanas veidu. To, ka vienas konfektes tiešām nesanāks, sapratu vien pēc pusotra gada.

– Un kas ir liofilizācija?

–Tā ir produktu žāvēšana lielā aukstumā. Kad saldumus ielieku iekārtā, tie sākumā tiek saldēti, bet pēc tam reizē arī karsēti. Beigās vakuuma pumpītis no konfektēm izvelk ārā visu mitrumu. Tad saldumi paliek sausi, kraukšķīgi, drūpoši.

Pēc visa šī procesa uzreiz pagarinās arī lietošanas, ēšanas termiņš. Es gan parasti vienalga norādu, ka labāk apēst gada laikā.

– Liepājas pusē ir vēl kāds, kas ko tādu piedāvā?

– Neesmu dzirdējis, ka te vēl kāds būtu. Ja godīgi, man šķiet, ka arī liofilizētas ogas šajā pusē īsti neražo. Bet vispār Latvijā esam vairāki, kas to dara. Tā ka bez konkurentiem nevar!

– Kā tiki pie biznesa idejas?

– Es biju parasts tiktoka lietotājs. Patika skatīties visu ko interesantu un neredzētu. Tā uzgāju kādu amerikāņu uzņēmumu “Candeeze Co.”, kas ražo šāda veida saldumus.

Vērtīgi, ka šis uzņēmums sociālajos tīklos ne tikai reklamēja savus saldumus, bet arī rādīja, kā viss top, kāds ir ražošanas process.

Man tas viss ļoti iepatikās, un kaut kā uzreiz nolēmu, ka nevis no sākuma vienkārši kaut ko iegādāšos pagaršot, bet gan uzreiz iešu uz pilnu banku.

Kādreiz dzīvē gribētu aizbraukt uz ASV, tieši uz šo uzņēmumu.

Šis uzņēmējs ir mans lielākais motivētājs, nu jau gandrīz kā elks. Un viņš par mani pat zina. Viens otram sekojam tiktokā.

Es viņam pastāstīju par savu mazo uzņēmumu, par to, ka mani iedvesmoja. Būtu forši dzīvē paskatīties, kā tas darbojas.

– Pirms sāki ar to nodarboties, nemaz nezināji, kā tādi saldumi garšo?

– Tieši tā. Bet tāpēc tagad parasti piedāvāju cilvēkiem pagaršot, pirms viņi pērk. Negribu, lai viņiem ir tā, kā bija man, – ka jānopērk visa nepieciešamā tehnika, lai saprastu, kas tas ir.

Apmēram jau biju iztēlojies, kā tas viss varētu garšot. Ja godīgi, tad nelikās, ka man pašam tik ļoti varētu patikt!

Šajā iekārtā visam garša paliek intensīvāka.

Piemēram, ja kaut kas jau ir skābs, tad pēc procesa būs vēl skābāks, bet salds paliek vēl saldāks.

– Pirms tam jau bija kāda pieredze uzņēmējdarbībā?

– Īstenībā, jā! To es nevienam neesmu stāstījis, bet pirms “Frozen Candy” man bija vēl viens mini biznesiņš. Es pa tirdziņiem braukāju ar virtuālās realitātes brillēm, kas bija bērnu izklaide. Bet doma par to ātri izjuka. Sanāca, ka tā bija tikai tāda sezonāla nodarbe.

Man vienmēr iekšā sēdējis tas, ka gribu kaut ko dot, ražot tieši bērniem. Šī vēlme un interese par saldumiem apvienojās jaunā uzņēmumā.

Sāku meklēt vajadzīgās iekārtas, bet ļoti ātri sapratu, ka atrast uzņēmumu, kurš ko tādu piegādā uz Latviju, būs grūti. Uz vairākiem mēnešiem šim sapnim nācās atmest ar roku, jo bez tehnikas nekas nesanāk.

Pagāja pāris mēneši, bet ideja vēl iekšā sēdēja. Kad sapratu, ka tomēr negribu padoties, aprunājos ar ģimeni, pastāstīju par plāniem.

Ar draudzeni Lindu ļoti nopietni sāku pieiet idejas realizēšanai, un izķemmējām visu internetu, līdz beidzot atradām vienu uzņēmumu, kurš iekārtas tomēr mums varētu sagādāt.

– Uzreiz viss sanāca?

– No sākuma vispār bija grūti ko saprast. Internetā, tajos pašos tiktoka video, var redzēt, kas notiek ar konfektēm iekšā aparātos, bet neviens jau īsti nerāda, kā iekārtas tiek iestatītas. Biju pilnīgs zaļknābis!

Pagāja laiks, kamēr iepazinu programmas, kamēr sapratu, kas jādara. Lielākā kļūda pašā sākumā bija, ka es gribēju taisīt specifiskas končas, un man šķita, ka viss, ko gribu, sanāks. Tā nav.

Iztērēju pat padsmit kilogramus ar saldumiem, kurus neizdevās pagatavot un pēc tam iztirgot.

No kļūdām mācos! Tagad, kad izmēģinu ko jaunu, nopērku mazo konfekšu paciņu.

– Plāno savu darbošanos attīstīt arī līdz veikaliem?

– Produkti bija veikalā Gājēju ielā, bet pats veikaliņš, man šķiet, īsti neaizgāja. Sākumā, kad es vēl īsti nezināju, ko ar “Frozen Candy” gribu darīt, domāju, ka darīšu visu ko – pārdošu arī veikalos. Tagad to visu redzu citādāk.

Domāju par to, ka es veikaliem konfektes varētu pārdot par vienu cenu, bet tie pēc tam varēs uzlikt savu uzcenojumu. Esmu mazs uzņēmējs, man tomēr klienti rūp. Tad es labāk izmantoju iespēju pārdot par godīgāku cenu, iedodu kādu atlaidi. Tāpēc pagaidām no veikaliem vēl atturos.

Pašlaik ir grūti visu saražot pietiekamos daudzumos.

Bet varbūt nākotnē domāšu citādāk.

Protams, ar laiku jau gribētu turpināt attīstīties – iegādāties vēl vienu, piecas, desmit iekārtas, izaugt par lielu uzņēmumu. Varbūt kādreiz par uzņēmuma izaugsmi liecinās arī ieiešana veikalos.

– Visu dari viens pats?

– Praktiski viens, jā. Vienīgi dažreiz, ja nepieciešama palīdzība, talkā nāk gan draudzene, gan ģimene. Piemēram, draudzene uzņēmusies sekot līdzi tirdziņiem, uz kuriem es varētu doties.

Vēl diezgan daudz palīdz mamma un mazais brālis. Ja man kaut kur jāizskrien vai kaut kas jāizdara, tad viņi dažreiz pieskata gatavošanas procesu.

Nav jau nekas sarežģīts, bet, piemēram, viss jāizņem laikus ārā, lai kaut kas nesaiet grīstē. Visi vismaz reizi mani arī pavadījuši uz kādu tirdziņu (smej).

– Ar ģimeni esi tuvs?

– No viņiem man savā ziņā radās interese par uzņēmējdarbību. Māsai ir savs vasaras uzņēmums, viņa arī brauc uz tirdziņiem.

Bet pirms māsas ar ko līdzīgu nodarbojās arī mamma. Viņa parkos un citviet siltās dienās kādreiz pārdeva saldējumu. Tad man vēl bija 12 gadi, un mums, bērniem, viņai bija jāpalīdz.

Ģimenē esam trīs bērni un esam auguši bez tēva. Esam tik tuvi – ja viens kaut ko sāk darīt, tad pārējie braucam līdzi un palīdzam, kā vien varam.

Sanāk, ka ap pārdošanu, tirdziņiem esmu uzaudzis.

– Tad jau tirdziņos jūties kā mājās.

– Jā. Ja citi uz tirdziņiem brauc strādāt, tad es tur dodos, lai atpūstos. Tirdziņi ir mani mazie svētki, veids, kā vislabprātāk pavadu savu brīvo laiku.

Vienmēr paralēli esmu strādājis arī algotu darbu, bet allaž esmu domājis, ka tas īsti nav man, ka savā ikdienā gribu lielāku brīvību. Vienmēr cerēju, ka kādu dienu izdomāšu kaut ko savu, ko varētu darīt.

Man patīk strādāt ar cilvēkiem. Līdz šim esmu strādājis divu veidu darbos – cehos prom no cilvēkiem un par pārdevēju.

Tad, kad mainīju pārdevēja darbu uz kaut ko citu, draudzene mudināja to nedarīt, teica, ka, strādājot ar cilvēkiem pārdošanā, esmu visīstākais “es”, ka man tas padodas, piestāv.

Man patīk aprunāties ar cilvēkiem.

Parasti cenšos izzināt, kas viņiem garšo, kādas ir preferences, jo cilvēki ir dažādi. Piemēram, mazākiem bērniem vienmēr piedāvāšu kaut ko mīkstāku. Bet vecāka gadagājuma cilvēkiem labāk pie sirds iet kaut kas skābāks.

Vispār nedaudz pārsteidz, ka arī vecākiem cilvēkiem šādas lietas interesē. Draudzenes omei ir 90 gadi, bet šos saldumus ēd uz nebēdu, jo šīs konfektes neķīp protēzēs (smej).

– Pašlaik strādā vēl kur?

– Nu jau šis ir mans vienīgais darbs. No dibināšanas brīža janvārī līdz tā gada maija sākumam strādāju arī savā pamatdarbā metālapstrādes uzņēmumā. Nolēmu tomēr riskēt un no tā darba aizgāju.

– Kur esi iekārtojis savu ražotni?

– Pagaidām mājās. Visticamāk, ka ar laiku gribēšu vēl paplašināties, iegādāties papildu iekārtas. Tad gan droši vien būs jāmeklē telpas. Bet, cik vien ilgi iespējams, gribu to darīt mājās, jo, ja pats neesmu, varu palūgt savējo palīdzību. Tas ir arī ērti, jo daudzās stundās var salīdzinoši maz saražot.

Tad, kad man bija tikai viena iekārta, varēju saražot astoņas paciņas četrās piecās stundās. Tagad tajā pašā laikā varu saražot ap 20 paciņām. Bet visas šīs stundas jāpavada kaut kur blakus.

– Kad pats sev esi priekšnieks, neaizmirstas par brīvdienām?

– Es atpūšos pēc tirdziņiem. Esmu arī sev nosolījies, ka nestrādāšu sestdienās. Protams, izņemot tās reizes, kad ir tirdziņi.

Bet, ja ir iespēja, tad cenšos paņemt brīvu tad, kad draudzenei ir atvaļinājums, lai varam kopā kaut ko padarīt.

Es nesūdzos! Tas, ka man ir daudz darba, nozīmē, ka cilvēki novērtē mani un manus produktus.

– Ar kādām problēmām līdz šim nācies saskarties, attīstot uzņēmējdarbību?

– Ir bijuši vairāki mirkļi, kad šķita, ka īsti labi neiet. Viens no tādiem bija, kad pametu savu pamatdarbu. Sāku šaubīties, vai man ir vērts šo maz turpināt, vai es varēšu to pavilkt.

Grūtākais bija atrast klientus, īpaši uzticīgus, kas pie manis nāk atkārtoti.

Lai to visu realizētu, nācās aizņemties naudu, kas pats par sevi jau ir grūti. Pēc tam viss arī bija jāatdod, un peļņa uzreiz šķita mazāka. Aizņemšanās un atdošana gan bija salīdzinoši īss posms.

Visvairāk šaubu izjutu ziemā, jo tad nenotiek tik daudz tirdziņu, cik vasarā pilsētu un pagastu svētkos. Bija jāmeklē kaut kāda alternatīva. Sāku filmēt “Tiktok” tiešraides. Teikšu atklāti: no tā arī ziemā izdzīvoju.

Pamēģināju patirgoties arī savā stendā “XL salā”. Bet lielākie ienākumi tomēr vienalga ir no vasaras tirdziņiem.

– Cik liela, tavuprāt, ir sociālo tīklo nozīme mūsdienu uzņēmējdarbībā?

– Es šobrīd varu darīt to, ko gribu, tikai un vienīgi pateicoties tiktokam. Sociālie tīkli bija svarīgi ne tikai, lai es vispār šo iespēju atrastu, bet arī, kā es turpināju augt ar šo ideju.

Tiešraidē gan stāstīju, kā veidojas konfekšu cenas, gan rādīju, kā notiek gatavošanas process. Un, kad sāku pats vairāk gozēties kameras priekšā, cilvēki vairāk sāka uzticēties arī manam produktam.

Ja nebūtu sociālie tīklu, man noteikti neklātos tik labi.

Sociālajiem tīkliem tomēr ir liels spēks.

Bija arī posms, kad man pilnīgi neviens neticēja, bet atbalsts no svešiniekiem internetā mani ļoti mudināja turpināt. Saņēmos un noticēju pats sev – ka ar šo uzņēmumu man viss izdosies, ka ar to varēšu izdzīvot.

Ar draudzeni saderējām, ja man izdosies to ziemu izdzīvot, tad viņa atvainosies. Viss kārtībā, piedevu! (Smej.)

Bet jāsaka paldies arī viņai par papildu motivāciju, jo beigās tajā pašā ziemā mēneša laikā nopelnīju naudu arī otrajai iekārtai.

Man to vajadzēja, bet banka nedeva tik daudz, cik bija nepieciešams, jo tomēr vēl jauns, sevi nepierādījis uzņēmums.

– Pašam patīk filmēties, rādīt sevi video?

– Pēdējā laikā esmu ievērojis, ka cilvēki dažādos tirdziņos mani speciāli uzmeklē. Saka, ka grib ne tikai iegādāties kaut ko, bet reāli mani satikt. Tas ir forši!

Vienreiz biju tirdziņā Jelgavā, un viena ģimene speciāli brauca no Rīgas. Un nupat Zvejnieksvētkos Ventspilī bija atbraukušas vairākas ģimenes no dažādām vietām, lai uz mani paskatītos dzīvē (smej).

Man šķiet, ka ir svarīgi neslēpties no saviem klientiem.

Piemēram, braucot uz tirdziņiem, esmu iepazinis vairākus tirgotājus, kam ir lieliskas, tiešām foršas idejas, bet kas nedarbojas soctīklos.

Piemēram, Liepājā ir viens jaunietis manos gados, kurš ražo 3D mantiņas, bet viņš sevi internetā nerāda, dodas tikai uz tirdziņiem.

Manuprāt, veidojot kaut ko savu no nulles, ir jāapzinās, ka internets tomēr ir labs palīgrīks.

– Kaut ko par mārketingu vai pārdošanu esi arī mācījies?

– Nē. Man ir vidusskolas izglītība, un darbs ar cilvēkiem sanāk dabiski. Esmu mēģinājis kaut ko tālāk mācīties, bet sapratu, ka tas nav man.

Mācījos Liepājas Valsts tehnikumā par mehatroniķi. Tolaik mamma virzīja tajā jomā, gribēja mani disciplinēt. Ir arī nepabeigta augstākā izglītība. Mācījos par veselības sporta speciālistu, jo tad man ļoti interesēja sports.

Visu nācās pārtraukt, jo uzliesmoja sen nebijušas veselības problēmas.

Pirms tam šķita, ka tas viss man ir aiz muguras, ka es dzīvoju savu sapni, sportoju. Kad problēmas atsākās, ieslīgu diezgan lielā depresijā. Pazuda visa motivācija sportot. Un, protams, neko no tā līdz galam arī nepabeidzu.

– Sports interesē joprojām?

– Būšu atklāts. Man ir grūti ar motivāciju, bieži nevaru saņemties darīt to, ko gribētu. Esmu, piemēram, mēģinājis atgriezties pie sportošanas, iet uz zāli. Nupat iegādājos skrejceliņu ar domu, ja būs blakus pieejams, varēšu sevi vairāk piespiest.

Protams, nepalīdz arī tas, ka darbojos no mājām. Darbam mājās vispār ir savi mīnusi, jo mazāk var socializēties, nav nepieciešamības diži kaut kur iet. Varbūt arī tāpēc tik ļoti novērtēju tikšanos ar klientiem un dienas tirdziņos.

Vizītkarte

Nauris Jostmanis

• Dzimis 1997. gada 28. februārī Aizputē.
• Līdz astoņu gadu vecumam dzīvoja Pāvilostā un Grobiņā.
• Pabeidzis Liepājas Oskara Kalpaka vidusskolu.
• Bērnībā gribēja kļūt par policistu.
• Gribētu aizvest draudzeni Lindu Gaveni viņas sapņu ceļojumā uz Austrāliju, jo pašam ārzemes īpaši neinteresē.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.