Viņam pašam septembra sākumā apritēs pieci gadi Talsu novada muzeja direktora amatā.

Viņš godīgi atzīst, ja būtu zinājis, cik tie būs dažādu lieku un reizēm nevajadzīgu problēmu pilni, visticamāk, uz deviņu pakalnu pilsētu nepārceltos.

Grūtākais – vispār saņemties

Vēsturiski Talsu novada robežas mainījušās, un nodibinājuma idejas autori darba lauku redz plašāku, tāpēc tas neapstāsies tikai Talsu novadā, bet aptvers visu Ziemeļkurzemi.

Pašlaik nodibinājumā ir trīs dažādu kompetenču entuziasti – Uldis Jaunzems-Pētersons, Emīls Gulbis un Edgars Lejnieks, bet interesi pievienoties izrādījis arī kādreizējās Valdemārpils sinagogas ēkas īpašnieks Jānis Vītols.

Tā arī ir viena no nodibinājuma priekšrocībām, kādas uzņēmumiem nav.

“Jaunas asinis var pievienoties jebkurā brīdī. Skaidrs, ka tas nenotiks masveidā, bet esam uz sabiedrību orientēti,” norāda U. Jaunzems-Pētersons.

“Mēs šodien priecājamies par to, cik Kuldīga skaista, bet cik daudz laika un darba ieguldīts, lai tā tāda taptu.

Skaidrs, ka nevarēsim uzreiz visu izvērst kā Kuldīgā, bet arī viņu restaurācijas centrs visu sāka divās mazās telpās. Galvenais ir kaut ko sākt, citādi viss ievilksies vēl un vēl,” turpina nodibinājuma valdes loceklis.

Vieglākais bijis organizāciju nodibināt, bet grūtākais – tam vispār saņemties.

“Talsu novadā arhitektūras pieminekļu saraksts ir daudz garāks nekā Kuldīgā, turklāt lielākā daļa pieminekļu atrodas tieši pilsētā. Un ir pietiekami daudz vēsturisku ēku, kurām pieminekļa statusa nemaz nav.

Te gan jāatzīmē, ka Talsu novada būvvalde jau kaut ko dara lietas labā un veido sarakstu, lai vismaz identificētu ēkas, kurām jāpievērš uzmanība.”

Mobilā restaurācijas darbnīca

Nākamais solis ir atrast telpas, kur veidot bāzes vietu. Tālāk Ziemeļkurzemes Restaurācijas centrs skatās mobilās restaurācijas darbnīcas virzienā – tas būtu speciāli aprīkots transports, kas var doties uz objektiem un izglītojošām darbnīcām.

“Tāda darbnīca ir lietuviešiem, un tas mūs iedvesmoja. Rakstīsim projektu, lai iegūtu finansējumu pieredzes apmaiņas braucienam uz Lietuvu un Slovākiju. Mums svarīgi saprast visus tehniskos aspektus, lai varētu pēc iespējas labāk startēt tālāk, un galvenais – izzināt kļūdas un grābekļus, uz kuriem nekāpt, ja viņi to vienreiz jau izdarījuši.

Mūs iedvesmo arī citu Latvijas pašvaldību, piemēram, Kuldīgas un Liepājas, pieredze. Uz Talsiem nupat daļēji pārcēlies Latvijas Amatniecības kameras sertificēts namdara amata meistars Raivis Austriņš, domājam iesaistīt arī viņu.

Plānojam sadarboties ar izglītības iestādēm, un jauniešiem pie mums varētu būt interesanta prakses vieta, tā būs dinamiskāka, atšķirsies no parastas darbnīcas.

Mēs noteikti veidosim arī materiālu banku no veciem logiem, slēģiem, apkalumiem, durvīm un citiem elementiem, ko kāds grib mest ārā vai kas vienkārši iet bojā, jo nevienam nav vajadzīgs.

Gribam maksimāli izmantot to, kas jau ir, nevis radīt jaunu. Tomēr tam visam ir vajadzīga arī vieta, kur to pareizi sistematizēt un uzglabāt.”

Uldis Jaunzems-Pētersons uzskata, ka bieži vien cilvēki, kuru īpašumā nonāk vēsturiska ēka, nezina, no kura gala sākt.

Ziemeļkurzemes Restaurācijas centrs gatavs sabiedriskā labuma vārdā sniegt konsultācijas, lai cilvēks vispār saprastu, kas viņu sagaida.

“Sniegsim pakalpojumus privātpersonām, juridiskām personām un varbūt arī pašvaldībai, piemēram, veicot izpēti un palīdzot piesaistīt arhitektus, kuri vispār spēj projektēt vēsturisku ēku pārbūves.

Ilgus gadus kultūras pieminekļu jautājums iedzīvotāju uztverē bija diezgan sekundārs, bet, ejot laikam, mainās uztvere un cilvēki kļūst saprotošāki, gudrāki, vairāk domā par to, kā saglabāt vērtības.”

Viss pašu “valdības” rokās

Primāri mērķauditorija būs vēsturisko ēku īpašnieki, taču tikpat labi jebkurš interesants.

Nodibinājumam esot plāns uzrunāt galdniekus, vai viņi būtu ieinteresēti strādāt arī ar veco. Viņiem jau vienkāršāk uztaisīt jaunu, uzskata U. Jaunzems-Pētersons.

“Bet stāsts ir par jaunā ilgtspēju. Plānojam uzrunāt tās galdniecības un galdniekus, kuri ir ieinteresēti. Pat ja viņi negribēs atjaunot veco, lai viņiem vismaz ir informācija.”

“Neviens cits to nedarīs.

Ja beidzamo desmit gadu laikā Talsos neviens nav saņēmies to darīt, tad arī nedarīs,” – tā nodibinājuma idejas autors atbild uz jautājumu, kas viņam deva ierosmi sākt, jo katram no dalībniekiem taču ir savs pamatdarbs.

“Daudzi norāda uz to, cik nesakārtota ir mūsu vecpilsēta. Bet ko esat darījuši, lai tā būtu citāda? Nebūšu populārs, bet ieklausieties vārdā “pašvaldība”. Tā ir pašu valdība.

Neuzskatu, ka pašvaldības uzdevums ir visiem dot, lai kaut kas notiktu. Jā, forši, ja tā var palīdzēt un atbalstīt, taču daudz kas ir mūsu pašu rokās.

Man apkārt esošie cilvēki ir pierādījums, ka viss ir iespējams. Katram tikai savā tempā.

Ja paskatāmies uz kultūrvietu “Kurte” Baznīcas laukumā, tur ir viens ātrums, līdzās Intara Busuļa īpašumā – cits, bet, piemēram, blakus ēkā nenotiek nekāda kustība.

Es domāju, ka pamazām pilsēta vairāk sakopsies. Izdarīs viens, pēc tam otrs, bet trešais, ja nebūs neko pat iekustinājis, izskatīsies nožēlojami. Pašlepnums liks kaut ko darīt: nevar taču izskatīties sliktāk par kaimiņu.

Domāju, ka tieši ziemeļkurzemnieka lepnums varētu nostrādāt. Un noteikti būs svarīgi atzīmēt arī tos cilvēkus, kuri gada griezumā būs kaut ko izdarījuši.”

Neviena normāla gada

Ikdienā Uldis Jaunzems-Pētersons ir Talsu novada muzeja direktors. Šobrīd sākas jauns cikls – gan muzeja akreditācija, gan darbs nodibinājumā. Pirmie pieci gadi bijuši smagi.

“Pirmais un otrais bija kovida gads, tad sākās karš Ukrainā, finanšu krīze Talsu novada pašvaldībā… Nav bijis gada, kurā varētu normāli strādāt. Tā, protams, bija arī citiem.

Bet šeit ir cilvēki, kuri vairāk runā, nekā dara, visu laiku kādam ir viedoklis.

Ja es pirms pieciem gadiem zinātu, ka būs tā, godavārds, uz Talsiem nenāktu. Pie apstākļiem neesmu bijis vainīgs, taču man jācīnās ar sekām, arī personīgām.”

Nedēļu pirms Talsu novada domes sēdes, kurā muzeja direktoru pieņēma amatā, viņš sēdējis Kuldīgā un rakstījis plusus un mīnusus, lai izlemtu, vai darbam piekrist.

Lai gan pirmā piecgade bijusi smaga, ja plusus liktu šodien, to vienalga būtu vairāk.

“Vai arī vismaz tikpat, cik mīnusu, taču plusi vienkārši ir nozīmīgāki.

Ir arī lietas, kas muzeja ikdienas apmeklētājam nav redzamas, taču atskatoties saproti: “Vou, pa kuru laiku tas viss izdarīts?!”

Talsos man ļoti patīk, te gribu palikt. Šeit ir viss, kas vajadzīgs – cilvēki, notikumi, viena jūra trīsdesmit minūšu attālumā, līdz otrai tikai mazliet vairāk. Un man ir svarīgi draugi. Manā vecumā jaunu bandu būtu grūti atrast.”

Publikācijas sagatavošanu atbalstījuši: