Pieprasītu pakalpojumu pieejamība tādējādi uzlabojas, bet tendence liek arī bažīties – vai turpmāk visa medicīna nekļūs pieejama tikai par maksu?

Ne visi ir maksātspējīgi

Pirms aptuveni pusgada liepājnieks Māris pierakstījās uz kontroles vizīti pie traumatologa ortopēda, kas vienlaikus arī ir ķirurgs, – sajuta nepatīkamas sāpes mugurā, kas bija operēta.

“Man šķiet, ka dažas dienas bija jāpagaida. Valsts apmaksātā vizītē nekur nevarēja tikt – tā vispār nebija pieejama vai arī ilgi bija jāgaida,” stāsta vīrietis.

Speciālists nosūtījis pacientu uz magnētisko rezonansi. Secinājis, ka iespēja tikt uz izmeklējumu saprātīgā laikā, lai nekļūtu vēl sliktāk, ir tikai par maksu. Pēc dažām dienām ticis pie magnētiskās rezonanses.

Par abiem pakalpojumiem un ārsta izrakstītajām zālēm kopā samaksājis pie 200 eiro.

Māris vēl piemetina, ka pirms diviem gadiem, kad situācija bija kļuvusi akūta un bija skaidrs, ka būs jātaisa operācija, ārstu dabūjis tepat, bet pēc izmeklējuma braucis uz Kuldīgu.

“Man ir divi darbi, kas nozīmē augstākus ienākumus nekā citiem. Otrkārt, viens no darba devējiem ir mani apdrošinājis – katrs darbinieks var tērēt noteiktas summas pie ārsta. Varu par to būt pateicīgs, jo visiem tā nav. Ne visi var par pakalpojumu samaksāt un pēc tam atgūt naudu no apdrošinātāja,” norāda vīrietis.

“Taču, ko darīt tiem, kam šo, piemēram, 200 eiro ar dažu dienu starpību nav, bet pakalpojumu vajag,

nav iespējas aizbraukt, kur pakalpojums ātrāk un ideālā variantā – vismaz valsts līdzfinansēts?” teic liepājnieks.

Arī pētījums “Veselības ekonomikas barometrs 2025“ vēsta par satraucošām tendencēm. Proti, vairāk nekā trešdaļai Latvijas iedzīvotāju finansiālu iemeslu dēļ pēdējā gada laikā nācies atteikties no ārsta vizītes vai ārstēšanas.

Īpaši aktuāla šī problēma ir iedzīvotāju grupās, kur ir zemāki ienākumi.

Savukārt vidēji tikai viens no 20 aptaujātajiem cilvēkiem veselības aprūpi uzskata par ļoti sev pieejamu, savukārt vidēji katrs sestais iedzīvotājs sistēmu nodēvējis par nepieejamu.

Lielākās veselības aprūpes problēmas iedzīvotāju skatījumā ir garās rindas pie ārstiem un speciālistiem, nepietiekama valsts apmaksāto pakalpojumu pieejamība, kā arī medikamentu pieejamība un cenas.

Joma attīstās straujāk nekā valsts medicīna

Liepājā pazīstamā traumatologa ortopēda un pēdas ķirurga Māra Leitlanda un viņa kolēģa artroskopiskā ķirurga Arnolda Skirmaņa “Ascendo klīnikas” oficiālā atklāšana notika šī gada augustā.

Iecere par savu klīniku abiem bijusi jau sen, bet tās izveide ir bijis ilgs ceļš – no 2016. gada, veicot operācijas Priekules slimnīcā, līdz negaidīti uzradušies ārvalstu investori.

“Diemžēl valsts medicīna Latvijā attīstās daudz lēnāk nekā ķirurģija pasaulē. Pie kam nesaprotams un brīžiem nepārvarams ir birokrātiskais slogs.

Piemēram, lai pacientiem izoperētu greizo īkšķi mini invazīvā tehnikā, kas būtiski samazina pacienta rehabilitācijas laiku, operācijas laiku un infekcijas riskus, ir nepieciešama specializēta aparatūra un īpašas apmācības klīnikās, kur šīs operācijas jau veic.

Bet, lai valsts medicīnas iestādē šo aparatūru iegādātos un nokļūtu mācībās klīnikās, ārstam pašam ir jāpierāda ne tikai slimnīcai, bet arī Veselības ministrijai, ka šī aparatūra būs rentabla, ka nepieciešams valsts apmaksātos pakalpojumos iekļaut arī šāda veida operācijas.

Neesam ekonomisti, juristi vai politiķi, bet gan traumatologi ortopēdi.

Mums ir jāārstē pacienti, nevis jāpierāda kādam, ka ārstēt pacientus ātrāk un ar īsāku atveseļošanās laiku ir izdevīgi ne tikai pacientam, bet arī valstij kopumā,” pauž M. Leitlands.

Valsts finansētās operācijas un manipulācijas apmaksā Nacionālais veselības dienests (NVD). Par katru operāciju valsts līgumiestādei maksā konkrētu summu.

Ministru kabineta apstiprināti noteikumi ar milzu tabulām nosaka gan manipulācijas, gan noteiktās maksas, speciālistus, kas drīkst konkrēto manipulāciju veikt, manipulācijas ilgums utt. 

“Pirmkārt, šīs tabulas ir novecojušas, un lielu daļu manipulāciju, kas tur uzskaitītas, neviens vairs praksē nelieto. Otrkārt, manipulāciju vidējais veikšanas ilgums neatbilst faktiskajam. Treškārt, tur nav iekļauts tas, ko veicam mēs. Ceturtkārt, operācijām nepieciešamo implantu cenas šajās tabulās neatbilst faktiskajām, līdz ar to operāciju veikt ar nepieciešamajiem implantiem nav iespējams.

Ņemot vērā šo visu, mēs nevis negribam, bet gan nevaram sniegt augsta līmeņa ķirurģiskus pakalpojumus par valsts finansējumu!”

skaidrojot uzsver ārsts.  

“Mēs esam elastīgi, divu līdz trīs nedēļu laikā uz plānveida operāciju pacientam ir jātiek. Ja gadījums ir akūts, mēs pielāgojamies. Uz konsultāciju pie traumatologa ortopēda šobrīd rinda ir viena nedēļa. Pie fizioterapeita, tehniskā ortopēda jāgaida ilgāk, līdz 3–4 nedēļām,” skaidro M. Leitlands.

Plašākas iespējas, bet vairāk haosa

Veselības aprūpes darba devēju asociācijas (VAADA) vadītājs un “Veselības centra 4” valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds norāda, ka meitasuzņēmuma “Vizuālā diagnostika” Magnētiskās rezonanses centra izveidošana Liepājā ar privāto veselības aprūpes pakalpojumu investīcijām ir būtiski ne vien pilsētai, bet arī valstij.

Centrā varēs saņemt gan pieprasītos magnētiskās rezonanses, gan datortomogrāfijas pakalpojumus.

“Tie ir ieguldījumi, lai varētu sniegt pakalpojumus, ko apmaksā arī valsts. Gaidīšanas rindas ir, bet pakalpojumam pie mums ir jābūt pieejamam arī par NVD piešķirto finansējumu. Tas ir būtiski gan tagad, gan arī nākotnē,” viņš ir pārliecināts.

M. Rēvalds saka: medicīnā un veselības aprūpē, kur iegulda valsts, pašvaldību vai Eiropas savienības finansējumu, līdzekļus var tērēt citādi, kur nav pieejamas vai iespējamas privātās investīcijas.

“Mums pietiek ar to samaksu, ko mums samaksā valsts.

Mēs, privātie, mākam ar to augt, attīstīties mainīt tehnoloģijas,” pauž M. Rēvalds.

“Vizuālās diagnostikas” vadītāja Maija Soldatenko vienlaikus uzsver, ka privāto investīciju ieguldījums ļauj iegādāties un nodrošināt labākas kvalitātes tehniku, kas nozīmē arī labāku, precīzāku diagnostiku.

“Esam sarunās ar NVD par papildu kvotu piesaisti uz izmeklējumiem. Jo lielāka kvota, jo lielāks pieprasījums un arī lielāks pieprasījums maksas pakalpojumiem,” piebilst SIA “Vizuālā diagnostika” vadītāja.

Iestāžu vadītāji pārliecinājušies, ka bieži cilvēkiem ir svarīgi, ka vispār dabū pakalpojumu neatkarīgi no tā, vai ir jāmaksā tikai līdzfinansējums valsts apmaksātajiem pakalpojumiem vai par izmeklējumu samaksās simtprocentīgi paši. 

Līdz ar privāto klīniku, centru un prakšu ieviestajiem uzlabojumiem pieaug arī apmācības iespējas speciālistiem, kā arī palielinās konkurence un pakalpojumu pieejamība.

Pašvaldības SIA “Jaunliepājas Primārās veselības aprūpes centrs” no šī gada aprīļa privātpraksi atvēris ķirurgs, kurš pakalpojumus sniedz ambulatori, par maksu.

Tie ir pakalpojumi, kas nav akūti jeb nav nepieciešama tūlītēja, neatliekama palīdzība, ko jārisina slimnīcā caur uzņemšanas nodaļu.

Šāda situācija savā ziņā arī cilvēkiem liek būt atbildīgākiem pret savu veselību, neielaist sākotnējās sūdzības nopietnākās kaitēs, vērtē gan ķirurgs, gan poliklīnikas vadītāja.

Par vizīti jāmaksā 50 eiro, kas tautas valodā nodēvēta par “standarta maksu”.

Poliklīnikas vadītāja Ilona Kodola atgādina, ka ir speciālisti, pie kuriem konsultācija izmaksā daudz dārgāk.

Edgars Maļcevs teic, ka privātpraksē pie viņa var tikt dažu dienu laikā, praktiski jau nākamajā viņa pieņemšanas dienā un laikā.

Kabineta aprīkojums ir jāgādā pašam, tāpat arī “ārsta soma” – instrumenti, pārsēji utt.

I. Kodola piekrīt ka privātā sektora un maksas pakalpojumu ienākšana paplašina gan konkurenci, gan arī palielina ārstu un izmeklējumu sasniedzamību.

Taču rodas citas problēmas, kādas jau bijušas līdz šim, bet samilzt. Proti, cilvēki pierakstās pie vairākiem speciālistiem vairākās vietās, aizņem rindu daudzviet. Nepasaka, ka tikuši pie pakalpojuma vienā vietā, pārējās neatsaka, un līdz ar to netiek dota iespēja citiem tikt tajā laikā.

Īpaši būtiski šis ir attiecībā uz to, ja pierakstās uz valsts pakalpojumu, bet pacients tomēr izlemj vai gadījums steidzams izmantot maksas pakalpojumu.

I. Kodola uzskata, ka būtu jāveido kopēja pierakstu sistēma un privātajām klīnikām būtu jāiekļaujas tajā, lai šādas situācijas novērstu, risinātu rindas problēmu un pierakstīšanos vienlaikus vairākās vietās.

Iespējams, to varētu mainīt elektroniskie nosūtījumi.

“Valsts kvotu ir tik, cik ir, jāpielāgojas, un, lai pieejamību nodrošinātu, jāsniedz maksas pakalpojumi. Bet vai būtu pareizi sniegt pakalpojumus visiem iedzīvotājiem tikai par maksu?”

pauž I. Kodola.

Otrkārt, privātais sektors, piedāvājot lielāku atalgojumu nepieciešamajiem speciālistiem, kas atsevišķās jomās ir deficīts vai strādā vairākās vietās, pārmaksā un pārvilina strādāt pie sevis.

Gada sākumā “Ascendo klīnikā” bija 30 cilvēku personāls. Tā kā speciālistu ir tik, cik to ir, jāmeklē jau no esošajiem, pauda M. Leitlands.

Iesākumā klīnika rēķinājusies, ka atsaucība var nebūt tik liela, jo jauna iestāde – ja nu neizdodas? Taču, viņaprāt, izdevies piesaistīt ar to, ka šajā klīnikā nav konveijera.

Jau labu laiku veselības aprūpes iestādes ziņo par radiologu asistentu deficītu. Tas bija aktuāli arī Magnētiskās rezonanses centram, jo nepieciešami jauni šīs jomas speciālisti, kas tehniski veic diagnostikas izmeklējumus.

M. Soldatenko centra atklāšanā apstiprināja, ka personāls jaunajai iestādei nokomplektēts bez problēmām. Ir gan administrators, gan sanitāri, gan radiologu asistenti, kuri būs uz vietas, gan arī radiologi, kas izmeklējumus nolasīs attālināti.

“Jā, nepieciešamie speciālisti ir deficīts, bet mēs esam labs darba devējs. Nevis mēs meklējām, bet viņi mūs uzmeklē paši,” norāda uzņēmuma vadītāja.

Pacients ķīlnieka lomā

Ingrīda Circene, bijusī veselības ministre

Valsts pietiekamā apjomā nevar apmaksāt pakalpojumus, tāpēc veidojas garas rindas, ko izmanto privātais bizness, kas savukārt ņem savās rokās to, kas ir izdevīgi: niša ir brīva, pakalpojumu vajag, pacients ir gatavs maksāt.

Ja valsts pieņemtu stabilu finansēšanas pieauguma modeli, ārsti nebūtu ieinteresēti pamest valsts veselības aprūpes sistēmu un privātajam biznesam iespējas ļoti būtiski samazinātos.

Esmu par to, ka tiem cilvēkiem, kuri strādā un godīgi maksā nodokļus, ir jādod lielākas iespējas saņemt valsts apmaksātos pakalpojumus,

tāpat viņiem nevajadzētu maksāt par pakalpojumiem pilnā apmērā.

Valsts pakalpojumu un privātās veselības aprūpes iespēju proporcijas šobrīd palielina nevienlīdzību – kas ir turīgāks, tam ir vairāk priekšrocību.

Es būtu par to, ka ir taisnīga sistēma, kur skaidri nodala, kas saņem valsts apmaksātos pakalpojumus un kuri iet uz privāto sektoru.

Tādā gadījumā atkristu garās rindas un lielu daļu pakalpojumu varētu nosegt par valsts līdzekļiem. 

Otra problēma ir tā, ka kādam būtu jāizvērtē izmeklējumu pamatotība. Radiologi apstiprinājuši, ka 75% ultrasonogrāfijas izmeklējumu atbildēs ir rakstīts – “norma”.

Ja šie pacienti nebūtu nonākuši gaidīšanas rindā, tad tie 25%, kuriem tas tiešām bijis būtiski, būtu tikuši uz izmeklējumu par valsts kvotu agrāk.

Speciālistam ir jāspēj izmeklēt pacientu, savākt anamnēzi, uzdodot pareizus, konkrētus jautājumus, kā arī fiziski izmeklēt pacientu – ļoti daudzas lietas var konstatēt, pacientam vēl esot ārsta kabinetā.

Tagad sistēma ir izveidojusies tāda – drošs paliek drošs, aizsūtīt uz visiem izmeklējumiem. Līdz ar to rindā iestājas gan tie, kuriem tiešām vajag, gan tie, kuriem tas nemaz nav nepieciešams.

Mums veidojas ārkārtīgi liels pieprasījums pēc tehnoloģijām, mazumā iet ārsta loma tajos jautājumos, ko var paveikt bez tehnikas.

Pacients ir ķīlnieks, jo nevar pateikt, vai viņam vajag vai nevajag izmeklējumu.

Neviens ierēdnis to nevar izkontrolēt, jo nav mediķis. Ja ārsts saka, ka vajag, ierēdnis domā – kā to var realizēt. Un situācijā, kad valstij trūkst naudas, privātais redz iespēju nopelnīt.

Uzskatu, ka ir jāliek akcents uz to, ka mums ir kvalitatīva primārā veselības aprūpe, un daudzus izmeklējumus varētu veikt šajā līmenī.

Jaunie ģimenes ārsti ir gatavi apgūt ultrasonogrāfijas metodes, ehokardiogrāfiju, uz kuru gaidīšanas rinda pašreiz ir no pusgada līdz pat gadam.

Cilvēki būtu ieguvēji, ja pie ģimenes ārsta iegūtu diagnozi uzreiz un arī nekavējoties saņemtu atbilstošu ārstēšanu.

Turklāt mums vēl ir tāda kārtība, ka cilvēkam dod darbnespējas lapu, kamēr viņš gaida izmeklējumu.

Kaut gan tas var būt ilgstoši un ne vienmēr nepieciešams, šajā gaidīšanas laikā būtu jānosaka terapija un jāļauj pacientam atgriezties darbā, kamēr nav izmeklējuma rezultātu.

Uzziņai

Gaidīšanas rinda uz valsts apmaksātajiem pakalpojumiem (uz 1. septembri)

Endokrinologs – no 5 (Siguldā) līdz 770 dienām (Rīgas Veselības centrā “Imanta”); Liepājā – 113, 140 un 240 dienas.

Alergologs – no 5 līdz 9 dienām (Valmierā un Daugavpilī) līdz 178 dienām (Gaiļezerā) un 1089 dienām (Alerģisko slimību ārstēšanas centrā).

Datortomogrāfija – līdz 5 dienām (Priekules slimnīcā) un 489 dienām Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienībā; Liepājā – 44 dienas (slimnīcā).

Magnētiskā rezonanse – no 60 dienām (Rēzeknē) līdz 800 dienām (Stradiņa slimnīcā). Liepājā – 75 dienas (slimnīcā).

Traumatologs ortopēds – no 5 dienām (Priekulē) līdz 167 dienām (Salaspilī); Liepājā – 7 un 10 dienas (Jaunliepājas un Vecliepājas poliklīnikās), 90 dienas (slimnīcā).

USG vēdera dobumam – 5 dienas (Krāslavā) līdz 1320 dienām (Rīgas 1. slimnīcā). Liepājā – 180 dienas (slimnīcā), 327 dienas (Atiķes doktorātā).

Avots: vietnes “Rindā pie ārsta” sadaļa “Meklē īsāko”

Aptauja

– 35,2% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka veselības aprūpei jābūt nākamā gada valsts budžeta centrālajam virzienam. Otrajā vietā – ekonomiskā attīstība, trešajā – drošība un aizsardzība. 

– Tikai 7,9% uzskata, ka veselības aprūpes finansējums tiek izlietots lietderīgi, viskritiskākie ir pensijas un pirmspensijas vecuma cilvēki.

– Pozitīvs vērtējums par veselības aprūpes sistēmas pieejamību ir sastopams gandrīz sešreiz biežāk iedzīvotāju ar augstiem ienākumiem (virs 1301 eiro uz cilvēku) grupā.

Avots: pētījums “Veselības ekonomikas barometrs 2025”

Es domāju tā: cik būtu ar mieru maksāt par vizīti pie ārsta vai izmeklējumu?

Viktorija, pedagoga palīgs:

– Atkarīgs, kāda ir procedūra un kas man nepieciešams. Esmu maksājusi par magnētisko rezonansi – tie bija 164 eiro. Drusku jau ir par traku. Par zobārstu cenām vispār nav, ko runāt – tad jāņem kredīts!

Taču ir jāpadomā arī par to, vai samaksāt 40 eiro par piecu minūšu vizīti ir adekvāti? Tas ir par daudz.

Raivis, šobrīd nestrādā:

– Nesen biju pie zobārsta – samaksāju 150 eiro. Man salaboja zobus. 25 eiro par vienu zobu. Tas vēl ir pieņemami, normāli.

Vairāk vizītes pie ārstiem man nav bijušas vajadzīgas, pēdējo reizi atceros, kad man bija lauzta kāja, bet tas bija sen.

Kārlis, pensionārs:

– Reģistratūrā jau pasaka, cik maksā. Esmu maksājis 40 eiro par speciālista konsultāciju. Bieži jau nav variantu – man kaut kas ir nepieciešams savai veselībai, bet pakalpojums ir par maksu un citādu variantu nav.

Manā izpratnē mūsu ārsti ir ļoti labi izglītoti, medicīna ir ļoti dārga – ir attīstījušās tehnoloģijas. Ir liela atšķirība starp medicīnu kādreiz un tagad.

Aļona, liepājniece:

– Gribētu jau, ka ārsti būtu pieejami un pakalpojumi būtu bez maksas. Lielas summas neesmu gatava maksāt.

Biruta, kuldīdzniece:

– Personīgi es gaidu, kad pienāk rinda uz valsts apmaksātajiem pakalpojumiem. Man Ventspilī šogad laimējās tikt rindā. Man nebija steidzami nepieciešams, gaidīju, tie bija divi mēneši. Bet, ja būtu kas steidzams, maksātu, cik vajadzētu.

Taču ir atšķirība, vai maksā tikai pacienta līdzmaksājumu vai šķiries no lielākas naudas. Tā jau arī ir brīva izvēle – gaidi vai maksā un tiec uzreiz.

46Skatīt galeriju