liepajniekiem.lv
“Man šķiet, mēs vienkārši beidzot darām to, ko vajadzēja jau sen. Mācāmies būt kopā, sarunāties, skatīties viens otram acīs, nevis ekrānā. Tas ir daudz vērtīgāk,” kā pareizu šo soli vērtē Draudzīgā aicinājuma vidusskolas vācu valodas skolotāja Gundega Muižniece.
Patlaban viedtālruņus šajā izglītības iestādē neizmanto līdz pat 9. klasei.
Ietekmēja mācības
“Kad uzzinājām par jauno kārtību, sanācām kopā Skolas padomē – tur darbojas skolotāji, vecāki, skolēni, skolas vadība,” stāsta direktores vietniece izglītības jomā 4.–9. klasēm Sanita Perševica.
“Kopā sākām domāt, kā tas būs praksē, piemēram, ja stundas notiek divos blakus kabinetos: 6. klases skolēns telefonu lietot nedrīkst, bet 7. klases skolēns drīkst.
Tas var radīt nevajadzīgu kārdinājumu – “tagad man vēl jāpaciešas, bet nākamgad varēšu”.”
Viņa norāda arī uz praktisku problēmu – lielā skolā ne vienmēr iespējams uzreiz atšķirt, kurš skolēns mācās kurā klasē, jo bērnu augumi un vecums ļoti atšķiras.
“Ir 4. klases skolēni, kas garāki par septītklasniekiem, un visi skolotāji visus bērnus nepazīst,” saka S. Perševica. “Tāpēc kopīgi nolēmām, ka telefoni starpbrīžos netiek lietoti no 1. līdz 9. klasei.”
Skolotāji jau iepriekš novērojuši, ka telefona lietošana starpbrīžos ietekmē mācību procesu.
“Daudzi skolēni starpbrīdī spēlē spēles, kur uzvar vai zaudē, un, ja viņi netiek galā ar zaudējuma emocijām, tās tiek pārnestas reālajā dzīvē. Tad skolotājam stundas sākumā vispirms jātiek galā ar digitālajā vidē radušos konfliktu,” zina stāstīt S. Perševica.
“Skolotāji arī sūdzējās, ka bērni starpbrīžos vairs nesarunājas, tikai sēž telefonos.”
Tagad, pēc jaunās kārtības ieviešanas, situācija mainījusies. “Skolotāji saka – bērni vairs neguļ uz grīdas, viņi sarunājas, atkārto uzdevumus, iet laukā, spēlē bumbu. Mēs redzam uzlabojumus,” atzīst S. Perševica.
6.c klases audzēknim Ralfam Veidemanim telefona lietošanas ierobežojums, kā viņš pats saka, palīdzējis. “Tagad es daudz mazāk skatos telefonā,” viņš spriež.
“Eju ārā, spēlēju volejbolu ar draugiem,” zēns stāsta, un neesot problēmu iztikt bez ierīces.
Ralfs gan novērojis, ka ārpus skolas sienām joprojām citi skatās telefonā, visbiežāk “TikTok”.
Draudzīgā aicinājuma vidusskola jau iepriekš izmantojusi “Atbalsts pozitīvai uzvedībai” (APU) metodiku, kas tiek īstenota 13 gadus.
“Katras klases telpā mums ir telefona kastīte, kur ierīces noliek klusuma režīmā,” skaidro S. Perševica. “Taču līdz šim tas neattiecās uz starpbrīžiem.”
Lai pārmaiņas būtu saudzīgas, skola rīkoja adaptācijas dienas.
“Vecākiem nosūtījām informāciju un infografiku “Skola bez viedierīces”, kur aprakstījām, kā bērns var pavadīt starpbrīdi. Jo, ja kaut ko paņemam nost, mums jādod arī vietā,” uzsver S. Perševica.
“Otrajā stāvā pie aktu zāles tagad pieejamas galda spēles, arī galda teniss, kas ir arī skolēnu atpūtas telpā. Vēl mums ir galda hokejs. Brīvi pieejama ir sporta zāle. Tajā ir pieci grozi, kur var mētāt bumbu. Skolēni labprāt ir arī ārā, spēlē volejbolu.”
Tur somā klusuma režīmā
Telefoni skolēniem nav jānoliek vai jānodod, tie vienkārši tiek turēti somā klusuma režīmā. “Ar varu atņemt pusaudzim telefonu nav risinājums,” norāda S. Perševica.
“Mēs uzskatām, ka
audzinošais efekts, ko panāk ar sarunām, stāstīšanu un loģisku seku izskaidrošanu, ilgtermiņā dod daudz labāku rezultātu nekā piespiedu kārtā atņemt bērnam to, kas viņam ir ļoti svarīgs.”
Ja skolotājs redz, ka skolēns izmanto telefonu neatļauti, vispirms seko aizrādījums.
“Ja situācija atkārtojas, telefons tiek nodots mācību pārzinim un klases žurnālā ierakstīts uzvedības pārkāpums,” skaidro S. Perševica.
“Pēc trešā pārkāpuma mācību pārzinis sazinās ar vecākiem un izrunā telefona saņemšanas iespējas. Šo modeli esam pārņēmuši no Vācijas.”
Skola ņēmusi vērā arī vecāku un skolēnu vajadzības.
“Vecāki pauda, ka saziņa ar bērnu ir svarīga, tāpēc izveidojām “telefona brīvo zonu” – vietu,
kur skolēns drīkst sazināties ar vecākiem, ja nepieciešams, un šeit nav uzlīme pie sienas, ka telefonu lietot nedrīkst,” stāsta S. Perševica.
“Tāpat apzinājām skolēnus ar veselības problēmām, piemēram, diabētu – viņiem telefons drīkst būt kabatā, jo tas ir savienots ar veselības uzraudzības aplikāciju.”
Skola nodrošinājusi arī praktiskas alternatīvas: gaiteņos uzstādīti pulksteņi, lai skolēniem nav jāvelk ārā telefons, bet ēdnīcā atļauts izmantot telefonu tikai digitāliem norēķiniem.
S. Perševica atzīmē, ka skolas materiālās iespējas ir tik, cik ir, – nekādi papildu finanšu līdzekļi, lai bērniem piedāvātu ko vietā, nav piešķirti.
Pašlaik no Vācijas ir ceļā basketbola grozs, un pēc brīvlaika tas jau būs uzstādīts skolas pagalmā.
Vidusskolēniem, kuri drīkst lietot telefonus, tiek atgādināts cienīt mazāko skolēnu vidi un nelietot telefonus pamatēkā un ēdamzālē.
“Bērni vēl mācās pierast,”
atzīst S. Perševica, un arī portāls, kad kopā ar skolas pārstāvi palūkoja, kas notiek starpbrīdī gaiteņos, “pieķēra”, ka viens no skolēniem ritina mobilo telefonu. Uz laipnu aicinājumu to ielikt somā zēns paklausīja.
“Mēs bijām nobažījušies, kā būs, bet pirmie rezultāti ir labi – skolotāji saka, ka var tikt ar to galā. Pārkāpēji, protams, ir, bet kultūra mainās pamazām. Galvenais – mēs ejam uz priekšu un redzam, ka tas strādā.”
Mācībās skolēni drīkst izmantot telefonu tikai ar skolotāja atļauju, ja stundā, piemēram, izmanto digitālās vietnes vai veido formatīvos darbus.
Šādos gadījumos skolēni var pieslēgties skolas Wi-Fi un izmantot savu viedierīci, stāsta mācību pārzine. Kad uzdevums ir pabeigts, audzēknim mobilais telefons jāieliek atpakaļ somā vai tam paredzētā kastītē.
“Ja skolēns to neievēro, skolotāja aicinājumu telefonu nolikt malā ignorē vairākkārt, tiek piemērota APU loģisko seku sistēma – skolēns saņem brīdinājumu jeb tā dēvēto “dzelteno kartīti”. Jā, dažkārt ir bijis tā, ka pēc izmantošanas nolikt malā viedierīci ir pagrūti.”
“Mēs mācāmies runāt viens ar otru”
Vācu valodas skolotāja G. Muižniece uzskata, ka jaunie noteikumi, kas liedz 1.–6. klašu skolēniem starpbrīžos lietot mobilos telefonus, ir solis pareizajā virzienā, taču ideālā gadījumā tie būtu attiecināmi uz visu skolu.
“Es domāju, ka bērni vienalga pamanās telefonus lietot, piemēram, tualetēs vai kad iziet ārpusē,”
saka skolotāja.
“Būtu skaisti, ja visā skolā, arī vidusskolēni, nelietotu telefonus. Tas, man šķiet, būtu mērķis, uz ko skolai jāiet. Jo vidusskolēni diemžēl reizēm rāda ne pārāk labu piemēru pamatskolēniem – viņi sēž gaitenī, spēlē telefonā vai ēdnīcā skaļi skatās video. Mazākajiem tas liekas negodīgi – kāpēc viņi drīkst, bet mēs ne?”
Skolotāja atzīst, ka šāda prakse Eiropas skolās ir ievērojami senāka.
“Šovasar biju Vācijā, un tur telefoni skolās ir aizliegti jau sen. Galvenais iemesls – bērnu tiesību aizsardzība. Lai skolēni nefilmētu un nefotografētu cits citu, lai šie materiāli nenonāktu sociālajos tīklos un neveidotos mobings. Tā ir bijusi galvenā motivācija,” stāsta G. Muižniece.
“Pie viņiem vidusskolēniem ir atsevišķas zonas, kur drīkst lietot telefonus, lai mazākie bērni to neredz.”
Runājot par bērnu lielo pieķeršanos telefoniem, skolotāja saka:
“Tas noteikti ir gan ieradums, gan atkarība.
Ir skolēni, kas paši atzīst – viņi skatās telefonā pat naktīs. Citi – vienkārši pieraduši kā pie jebkura ieraduma.”
G. Muižniece māca 3., 5. un 6. klases skolēnus, un atšķirība starp laiku ar telefoniem un bez tiem ir jūtama: “Šie bērni starpbrīžos daudz vairāk skrien laukā, kustas, sarunājas. Jā, reizēm pēc izkustēšanās grūtāk sākt stundu, bet, kad iesāk, tad strādā labāk, jo ir izvēdinājuši galvu,” novērojusi skolotāja.
“Viņi agrāk sēdēja pie mana kabineta uz zemes, galvas sabāzuši telefonos. Skats bija baiss.
Bija gadījums – puisis meta telefonu pa gaisu, jo zaudēja spēlītē. Viņš bija agresīvs, kliedza. Tagad šī spriedze ir mazinājusies.”
6.c klases skolniecei Rūtai Terēzei Deiderei jaunie noteikumi galvassāpes nerada: “Brīžiem redzu, ka kāds tomēr lieto telefonu, bet es pati īsti nelietoju. Ielieku somā, un tas tur paliek. Man šķiet – tas ir labi. Tagad runājamies, ejam laukā.”
Rūta stāsta, ka viņa starpbrīžos parasti sarunājas ar draudzenēm vai skolotāju, reizēm dodas arī ārā.
Skolotāja uzsver:
“Tas ir lielākais ieguvums – bērni iemācās draudzēties, socializēties, redz, ko vēl var darīt, ne tikai dzīvot telefonā.
Nav jau stāsts par aizliegumu – tas vārds skan pārāk bargi. Runa ir par to, ka mēs vienkārši nelietojam. Mācāmies runāt viens ar otru. Tagad bērni nāk klasē, papļāpā, aprunājas, nav vairs tā, ka visi sabāzuši galvas telefonā. Man šķiet, tā ir ļoti laba pārmaiņa.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
