Uzņēmums vērsās ECT 2015. gada 24. decembrī, sūdzoties, ka tiesu izpildītāja nav izpildījusi Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015. gada 24. marta lēmumu par pienākumu iesniedzējai izmaksāt naudas līdzekļus, kas iegūti parādnieces mantas izsolē.

Iesniedzēja apgalvoja, ka naudas līdzekļu iztrūkums tiesu izpildītājas depozīta kontā radies neefektīvas uzraudzības un nepietiekamas profesionālās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas dēļ.

Vērtējot sūdzību, ECT piekrita valdībai, ka konkrētā tiesvedība neietilpst Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas tvērumā.

ECT uzsvēra, ka iesniedzējas sūdzība attiecās tikai uz Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015. gada 24. marta lēmumu, kas pieņemts pēc sūdzības par tiesu izpildītājas darbībām Civilprocesa likuma kārtībā, nevis uz sākotnējā sprieduma izpildi pret parādnieci.

ECT norādīja, ka Civilprocesa likums paredz uzraudzības mehānismu tiesu izpildītāju rīcības likumības pārbaudei, nevis procedūru strīdu izšķiršanai starp konfliktējošām pusēm.

ECT konstatēja, ka šajā procesā netika noteiktas iesniedzējas civilās tiesības vai pienākumi konvencijas izpratnē, jo tās tiesības uz naudas līdzekļiem jau bija noteiktas Rīgas apgabaltiesas 2012. gada 21. maija spriedumā.

Vidzemes priekšpilsētas tiesas lēmums tikai deklarēja esošo stāvokli, apstiprinot, ka līdzekļi bijuši rezervēti depozīta kontā un tiesu izpildītājai bija pienākums tos pārskaitīt iesniedzējai.

Analizējot sūdzību, ECT atgādināja, ka arī tiesiskā paļāvība izmantot naudas līdzekļus var tikt aizsargāta kā “prasījums”, ja tas ir pietiekami pamatots.

Tomēr ECT atkārtoti norādīja, ka iesniedzējas prasījums izrietēja no Rīgas apgabaltiesas 2012. gada sprieduma, nevis no 2015. gada Vidzemes priekšpilsētas tiesas lēmuma, kas bija deklaratīvs un neradīja jaunas tiesības.

ECT atzīmēja, ka lēmumi, kas pieņemti Civilprocesa likuma kārtībā, nav pakļauti standarta izpildes procedūrai, un šajā lietā izsniegtais izpildu raksts tika atsaukts.

Tāpēc šajā procesā pieņemtais lēmums neradīja “īpašumu” konvencijas izpratnē, un šī norma uz iesniedzējas sūdzību nebija piemērojama.

ECT arī norādīja, ka iesniedzēja nebija izsmēlusi nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. Pēc tam, kad tiesa atstāja bez virzības kompensācijas prasību pret valsti valsts nodevas nesamaksāšanas dēļ, iesniedzēja no šī līdzekļa izmantošanas atteicās.

ECT secināja, ka fakts, ka sākotnēji šāda prasība tika celta, liecina par paļāvību uz tās efektivitāti. Tāpat iesniedzēja varēja celt prasību pret tiesu izpildītāju, kas tika atzīts par atbildīgu par naudas līdzekļu iztrūkumu, un varēja piekrist būt par cietušo kriminālprocesā, lai pieteiktu kompensāciju, taču to neizdarīja.

Ņemot vērā minēto, ECT noraidīja iesniedzējas sūdzības par konvencijas iespējamiem pārkāpumiem.