Agrita Maniņa
"Kurzemes Vārds"
Taču nīcenieču stāsts nav par grāmatu rekordiem, tas ir par to, kā lasīšana kļuvusi par viņu dzīves balstu.
Grāmatas aizved no skumjām
Zoja Lozinska lasa katru dienu un ļoti ātri. “Pabeidzu vienu grāmatu un uzreiz ņemu nākamo,” viņa saka, it kā tas būtu pats par sevi saprotams.
Turklāt lasīšana viņai nav vaļasprieks vai speciāli ieplānots laiks dienas gaitā, tā ir dzīvesveids.
“Ja grāmata laba, laiks pazūd. Varu arī neēst – sasmērēju sviestmaizi, izdzeru kafiju un lasu atkal.”
Sibīrijā, Omskā, bērnību pavadījusī ukrainiete krievu valodā izdotās grāmatas lasa raitāk, latviski – nedaudz lēnāk.
“Kad lasu latviski, es nedomāju krieviski, bet latviski, un tad grāmata, var teikt, pati aiziet,” viņai ir svarīgi just valodu, ne tikai sekot sižetam.
Zojas iemīļotais žanrs ir detektīvi. “Man patīk prātot, arī pašai meklēt variantus, kā sižetā viss atrisinās,” lasītāja pamato.
“No latviešu autorēm īpaši tuva ir Dace Judina – mums abām ļoti sakrīt domas par dzīvi un cilvēkiem.
Es viņas grāmatas pat pārlasu, lai vēlreiz pārliecinātos, vai tiešām jūtu to pašu.”
Aiz 353 grāmatām slēpjas arī pārdzīvojums. Pagājušajā gadā Zoja zaudēja dzīvesbiedru.
“Man bija ļoti smagi, un, lai par to nedomātu, es lasīju. Arī tāpēc sanāca tik liels grāmatu skaits, jo agrāk tik daudz neizlasīju,” grāmata viņai kļuva par patvērumu, un lasīšana palīdzēja izturēt dienas, kuras citādi būtu bijušas nepanesamas.
Lasīšana viņas dzīvē ir bijusi vienmēr – vecāki lasīja, un pati arī jau bērnībā.
“Piektajā klasē slepus ņēmu grāmatas, kuras es īsti nedrīkstēju, jo tās nebija piemērotas manam vecumam, tā laika prātam un uztverei,”
Zoja atzīst, ka apjausma par to atnākusi tikai vēlāk.
Zoja uz Latviju pārcēlusies desmit gadu vecumā, tolaik nepazīdama latviešu burtus un, protams, neprazdama latviski lasīt.
“Latviešu valoda ienāca pakāpeniski – ar skolu, ar draugiem, grāmatām. Kad iemācījos burtus, tad latviešu grāmatu lasīšana aizgāja pati no sevis,” viņa pasmaida.
Nīceniece lasa arī žurnālus, bet lielākoties tos pērk, nevis ņem bibliotēkā. Viņai gribas būt pirmajai, kas izdevumu atšķir un sajūt tipogrāfijas smaržu.
Mūsdienu literatūru pieņem pamazām
Inesei Lozinskai 195 grāmatas gadā nav nejaušība, jo lasīšana ir ieradums, kas veidojies no bērna kājas. “Kopš sevi atceros, vienmēr esmu lasījusi,” viņa saka.
Patīk dažāda literatūra. “Varu izlasīt gan lubeni, gan Karīnas Račko erotisko romānu, bet vairāk – asa sižeta grāmatas. Labprāt ņemu bibliotēkā ceļojumu aprakstus, savukārt, detektīvžanra literatūru lasot, atpūtinu smadzenes.
Grāmatai atrodu laiku katru dienu un, ja tā ļoti interesanta, tad dienas laikā varu arī izlasīt. Lasu ātri, iemācījos četru piecu gadu vecumā,”
viņa stāsta.
Inese dzimusi Nīcā, kur dzīvo joprojām. Viņas mājās bija bibliotēka, tēvs daudz lasījis, mamma ne tik, bet vecākiem nav bijis laika meitēnam mācīt lasīt, jo viņi diendienā strādāja.
“Tolaik izdeva avīzi “Ļeņina Ceļš”, un ar to staigāju pakaļ omei, kas bija mājās, un prasīju burtus.
Mana pirmā grāmata, ko lasīju, – “Trīs lāči”, kurā tekstu mamma savilka pa zilbēm. Ja kādu burtu nezināju, aizgāju paprasīt,”
Inese atceras.
Viņas lasītkāri sekmēja atļauja no mājas grāmatplaukta ņemt jebkuru grāmatu. Piemēram, Džovanni Bokačo “Dekameronu” izlasīja jau 13 gadu vecumā, iepazina arī Rūdolfa Neiberta “Jauno laulības grāmatu”, jo nevienu izdevumu no rokām ārā nerāva.
Ģimenē uzskatīja: ja bērns lasa – lai lasa.
Uz jautājumu, vai lasīšana palīdz dzīvot, Inese atzīst:
“Tad, kad ir galīgi drūms garastāvoklis, paņemu grāmatu un no ikdienas attālinos.”
Viņa iepazinusi arī dzeju, savulaik jo īpaši latviešu dzejas izlases “Dzeja jaunatnei” – Elksne, Ziedonis, Vācietis, Vāczemnieks…
“No jaunajiem autoriem man ir Mārtiņa Freimaņa grāmatiņa un Guntars Račs, bet es laikam mūsdienu dzeju nesaprotu,” Inese smej, ka esot veco laiku cilvēks.
“Bija moments, kad arī nelasīju jauno latviešu prozu, man tā vienkārši nepatika. Tāpat bija ar vācu literatūru, bet tagad esmu iesākusi. Lasu latviešu autorus, piemēram, “Vakara romāna” sēriju,” viņa prāto, ka vai nu gaume mainās, vai uztvere ir citāda.
Par ārzemju rakstnieku grāmatām nīceniece teic, ka tulkojums ir ļoti svarīgs, – labu var lasīt raiti, bet ir arī tādi, ka netiek uz priekšu.
“Un līdzīgi ar jaunajiem latviešu autoriem – ir, kam valoda ritinās kā kamoliņš, bet citam – kā pa celmiem,”
lasītāja uzdod retorisku jautājumu – vai tiešām viss uzrakstītais būtu jāpublicē? Drīzāk varētu pārizdot jau agrāk uzrakstīto, piemēram, Ziemeļvalstu rakstnieku romānus, kas ir pasmagi, bet aizraujoši.
Mīlestība uz grāmatu tā caurvijusi dzīvi, ka to brīžiem vajadzējis izlasīt par varītēm.
“Mana tante strādāja grāmatnīcā, pēc tam antikvariātā. Viņa iedeva izlasīt romānu “Vējiem līdzi”, ko kāds cits bija jau prasījis. Es to lasīju līdz pieciem no rīta, pēc tam gāju uz angļu valodas eksāmenu,” Inese domā, ka šodien romānu uztvertu citādi, taču Skārletas attieksme pret dzīvi esot nemainīga.
“Es jau arī dzīvoju pēc tā principa – ja nevaru saprast, ko darīt, tad padomāšu par to rīt.”
