Ligita Kupčus-Apēna
"Kurzemes Vārds"
Vienā no pēdējām lekcijām vēsturnieku Valdi Kuzminu klausītāji ilgi nelaida vaļā, turpinot izvaicāt par nopostīto Liepāju Otrā pasaules kara laikā.
Bumbas lidoja jūrā, kāpās…
Liepāja bija pilsēta, kurā karadarbība Latvijā sākās visagrāk – 1941. gada 22. jūnijā – un ilga līdz pat 1945. gada 8. maijam.
Daudzus pārsteidza fakts, ka Liepāja bija visvairāk bombardētā pilsēta Latvijā.
Šeit nomests lielākais aviācijas bumbu tonnāžas apjoms.
Lai gan smagi cietusi karā, pilsēta joprojām saglabājusi savu vēsturisko arhitektūru un identitāti. Salīdzinot ar citām, piemēram, Jelgavu, kur gandrīz neviena vēsturiskā ēka nav saglabājusies un pat ielu tīklojums mainījies, Liepāja ir izņēmums.
Kādēļ Liepājai tā paveicās? Viens no galvenajiem iemesliem bijis Aleksandra III cietokšņa un Karostas infrastruktūras izvietojums, stāstīja V. Kuzmins.
Militārā zona atradās uz ziemeļiem no pilsētas centra, tādēļ
lielākā daļa uz Liepāju nomesto bumbu trāpīja jūrā, kāpās vai pie Karostas, nevis pilsētas vēsturiskajā daļā.
V. Kuzmins norādīja, ka šāda militāra infrastruktūra netieši pasargāja Liepāju no pilnīgas nopostīšanas, pat ja pats cietoksnis savu militāro funkciju vairs nepildīja.
Uguns posta darbi
Nopostītais pilsētas centrs nebija aviācijas bombardēšanas rezultāts, bet gan sekas sauszemes kaujām, kas notika no 23. līdz 28. jūnijam 1941. gadā, kad vācu karaspēks ieņēma pilsētu, stāstīja V. Kuzmins.
Šajās kaujās piedalījās gan vācu 291. kājnieku divīzija, gan Sarkanās armijas 67. strēlnieku divīzija, kā arī vietējie brīvprātīgie no tā dēvētā Strādnieku gvardes bataljona – cilvēki, kuri paši pieteikušies aizstāvēt pilsētu.
Viens no galvenajiem ieročiem, kas nodarīja vislielākos postījumus Liepājas centram, bija vācu 20 mm pretgaisa aizsardzības lielgabals “Flak 38”.
“Šis lielgabals bija paredzēts šaušanai pa lidmašīnām, un tā efektīvākais šāviņš bija aprīkots ar aizdedzinošiem elementiem, kuru mērķis bija aizdedzināt lidmašīnu gaisā un notriekt zemē,” atklāja V. Kuzmins.
Taču, ja šādi šāviņi trāpīja ēkās, rezultāts bija postošs – mājas aizdegās un nodega pavisam.
Tieši ar šādiem lielgabaliem nodedzināta, piemēram, Svētā Pētera baznīca Rīgā. Sarkanās armijas karavīri bija izvietojušies baznīcas tornī, no kura šāva, un vācieši atbildēja ar aizdedzinošiem šāviņiem. Ugunsgrēkā nodega puse Vecrīgas.
Šis pats ieroču veids bija arī viens no iemesliem, kāpēc aptuveni 40% Liepājas centra apbūves, abās pusēs pilsētas kanālam, tika iznīcināta.
Smagi cieta arī noliktavu rajons, apmēram tur, kur mūsdienās atrodas ledus halle. Šādi nopostītas ēkas Graudu un Vītolu ielā, ko varam skatīt arī fotogrāfijās.
Baznīcas nebija mērķi
Daudziem klausītājiem tas bija pārsteigums, ka ne ar aviācijas bumbām, bet sauszemes kaujām varēja iznīcināt veselas ielas, kā tas notika arī Liepājā.
V. Kuzmins minēja piemērus no citām Latvijas pilsētām, kur tādas pašas kaujas radījušas līdzīgus postījumus: “Rēzeknē ir ļoti detalizēti kauju apraksti. Tāpat Jelgavā.
Ir pārsteidzoši, cik ļoti ēkas cieš tieši tuvcīņu apšaudēs –
vienā ielas pusē viens karavīrs, otrā pusē otrs, un šīs ēkas, kas tradicionāli būvētas ar koka nesošajām konstrukcijām, lai gan no ārpuses izskatās kā mūra mājas, vienkārši nodeg līdz pamatiem.”
Šāviņš trāpa, konstrukcija uzliesmo – un no mājas nekas pāri nepaliek. Tādēļ, pēc viņa teiktā, nav vajadzīgs lidot virs pilsētas un mest bumbas, lai pilsētas centrs tiktu sagrauts.
“Vāciešu veikts audits liecina, ka kara sākumā Graudu un Vītolu ielā bija pilnībā nopostītas 190 ēkas, 10 – daļēji. Taču par kara beigu posmu – nav nekādu datu. Nav skaidrs, cik ēku tika iznīcinātas, kādi bija zaudējumi.
Propaganda pēc kara visu norakstīja uz fašistiem, bet tā nebija visa patiesība,”
uzsver V. Kuzmins.
Uz kāda klausītāja jautājumu par kompensācijām īpašniekiem, kuru īpašumi tika iznīcināti, V. Kuzmins atsacīja, nekas netika atlīdzināts. Padomju okupācijas vara visu norakstīja uz “kara postījumiem”.
Otrā pasaules kara laikā neskartas palika baznīcas. Kādēļ tā? – vaicāja kāda Liepājas vēstures interesente. “Baznīca vienkārši nebija mērķis,” skaidroja lektors.
Ja kāds to būtu uzskatījis par militāru objektu, situācija varētu būt cita:
“Ja Sarkanās armijas triecienlidmašīnas būtu nolēmušas, ka baznīcas ir jāiznīcina, tās arī tiktu iznīcinātas.”
Runājot par Svētās Trīsvienības katedrāli, publikā norādīja, ka no torņa varētu būt šauts vai arī tas bijis novērošanas postenis, īpaši pilsētas aizstāvēšanas laikā 1941. gada jūnijā.
“Tas ir diezgan ticami,” piekrita V. Kuzmins, piebilstot, ka baznīcu torņi tolaik bija vieni no augstākajiem punktiem pilsētās, un tādi bieži tika izmantoti novērošanai.
“Līdzīgas situācijas ir zināmas arī citviet. Rīgā, piemēram, no Svētā Pētera baznīcas torņa, Sarkanās armijas karavīri šāvuši, un atbildot uz to, vācu puse atklājusi uguni. Rezultātā nodega gan baznīca, gan apkārtējā apbūve.”
