Biedrības “SOS palīdzība Ukrainas armijai” kodols ik 31. decembri sveic cits citu Jaunajā gadā ar novēlējumu: “Lai šis būtu pēdējais gads, kad mums jāpalīdz!”

Pilna mēroga kara piektajam gadam sākoties, dūšu nezaudē ne ukraiņi, ne viņu atbalstītāji, tomēr nav pārliecības, ka atrisinājums nāks drīz.

Palikušie nesaprot aizbraucējus, un otrādi

Sarunā ar “Kurzemes Vārdu” Marina gan jūtas drošāk, ja sarunu tulko. Tas uzticēts biedrības “Patvērums ģimenei” vadītājai Irinai Augustauskai.

Biedrības telpas ir vieta, kur pulcē un iesaista aktivitātēs, kas palīdz vairāk nekā 100 ukraiņiem šeit iejusties. “Esmu pateicīga biedrībai par iespēju, ka mums palīdz un atbalsta,” saka ukrainiete.

“Valoda nav grūta,” latviešu valodā uzsver sieviete.

Taču grūti esot, pirmkārt, ar laika atrašanu, lai latviešu valodu iemācītos pilnvērtīgi. Otrkārt, apgūtais ātri aizmirstas, ja to regulāri nelieto – vairāk līdz šim bijis jāizmanto krievu un ukraiņu valoda.

“Ja strādā, tad mācīties vari tikai vakaros. Ja mācies vakarā, esi noguris, plus bērniņš vēl gaida,” viņa saka.

Pēc Krievijas iebrukuma nedēļu vēl pavadījusi Vinnicā. Lai arī tur aktīva karadarbība nenotiek, ikviens izjūt iebrukuma sekas savā ikdienā.

Lēmumu pamest Ukrainu pieņēmusi brīdī, kad bumba tomēr nomesta viņu tuvumā.

Kopā ar dēlu un savu mammu aizbēgušas uz Poliju. Mamma drīz tomēr atgriezusies mājās Ukrainā. Labāk mājās dzīvot zem bumbām nekā būt svešumā, viņa teikusi.

Marina pēdējo reizi savējos apciemojusi pirms diviem gadiem, uz dzimteni bija devusies ar autobusu. Ceļā – aptuveni 60 stundas. Tas ir ne vien ilgi, bet arī dārgi, teic Marina.

Viņu uz Latviju paaicināja paziņas, kas iepazīti kādā projektā Gruzijā. Dēlam šoruden jāsāk iet šeit skolā, taču viņš paralēli attālināti mācās Ukrainā. Puika ātri iejuties, ļoti labi runā latviešu valodā.

Marina slavē savas līdzšinējās darbavietas. “”Street burgers” ir ļoti laba darbavieta, lielisks kolektīvs!” Kafejnīca saskaņojusi grafiku ar Marinas vajadzībām. Šobrīd viņa strādā viesnīcā par administratori.

“Nevienu brīdi nav bijis tā, ka līdzcilvēki mūs neatbalstītu.

Maza pilsēta, bet te ir tik daudz kas pieejams. Cilvēki tik atbalstoši, reizēm pat pārāk daudz! Ja sāku, runājot latviešu valodā, kļūdīties, viņi uzreiz pāriet uz krievu valodu,” smaidot teic Marina.

Vai ir bijusi doma atgriezties Ukrainā? Marina neslēpj: “Jā. Bet drīz tas noteikti nebūs. Karš – tā nav viena diena. Gribas mājās, savā skaistajā dzīvoklī. Tur ir mana ģimene, radinieki.”

Marina teic, ka šo gadu laikā mainījušies gan cilvēki, kas aizbraukuši no Ukrainas, gan tie, kuri tur palikuši.

“Kas paliek Ukrainā, nesaprot aizbraukušos, un otrādi,”

secina ukrainiete.

Viņa arī norāda, ka neredz, kā dēliņš varētu integrēties Ukrainā, ja atgrieztos, – tomēr ieguvis izglītību latviešu valodā. Lai arī mājās runā ukraiņu valodā, tomēr vārdu krājums nav tik plašs.

Drošībā – pieņemt un atbalstīt

Kopš 2022. gada biedrība “Patvērums ģimenei” kļuvusi par nozīmīgu atbalsta punktu daudzām ukraiņu ģimenēm, palīdzot ne tikai ar praktiskām lietām, bet arī sniedzot emocionālu stiprinājumu un kopības sajūtu.

Biedrībā pastāsta, ka kara pirmajos mēnešos īpaši nozīmīga bijusi materiālā palīdzība – apģērbs, apavi, higiēnas preces, sadzīves priekšmeti un pārtika.

Biedrība organizēja ziedojumu pieņemšanu un šķirošanu, sadarbojoties ar vietējiem iedzīvotājiem. Daudzām ģimenēm tas bija pirmais atbalsta punkts pēc ierašanās Liepājā, kur gūt arī cilvēcīgu attieksmi un sapratni.

“Līdztekus materiālajam atbalstam biedrība pievērsusies ilgtermiņa integrācijas jautājumiem. Ir organizētas latviešu valodas sekmēšanas aktivitātes un praktiskas nodarbības, kas vērstas uz ukraiņu ģimeņu ātrāku iekļaušanos vietējā sabiedrībā.

Valodas apguve ne tikai atviegloja ikdienas saziņu, bet arī sniedza drošību un palielināja iespējas darba tirgū.

Veiksmīga integrācija iespējama tad, ja cilvēks jūtas pieņemts un atbalstīts,” uzsver biedrības pārstāve Santa Neilande.

“Ne mazāk svarīga ir iespēja būt kopā. Biedrība ir organizējusi pasākumus, radošās darbnīcas, svētku svinēšanu un atbalsta grupas – šādas tikšanās palīdzējušas mazināt kara radīto stresu, vientulību un nedrošību par nākotni. Īpašu uzmanību pievērš bērniem, kuriem nepieciešama droša vide, kur veidot draudzības ne tikai ar tautiešiem, bet vietējās kopienas cilvēkiem.”

“Patvērums ģimenei” uzsver, ka atbalsts ukraiņu ģimenēm neaprobežojas tikai ar krīzes brīdi.

“Katrs cilvēks, kurš bijis spiests pamest savas mājas kara dēļ, ir pelnījis drošību, cieņu un iespēju sākt no jauna.

Mēs būsim līdzās tik ilgi, cik tas būs nepieciešams,” uzsver S. Neilande.

Biedrība aicina arī turpmāk iesaistīties brīvprātīgos un atbalstītājus – gan ar ziedojumiem, gan ar laiku un klātbūtni.

Ienaidnieks ir tas pats, kas draud Latvijai

“Mūsu biedrība vienmēr uzskatījusi, ka pilna mēroga karš sākās līdz ar Krimas atņemšanu,” pauž organizācijas “SOS palīdzība Ukrainas armijai” koordinatore Liepājā Nataļja Vecvagare.

Tieši tad feisbukā cits citu atrada un uzrunāja cilvēki no dažādiem reģioniem.

Ātri sapratuši, ka ne visiem mājās ir tādas mantas, kas noder armijai, un cilvēki vēlas ziedot naudu. Tad arī nodibināja biedrību. Līdz šim laikam palikuši pie tā, ka palīdz tikai karavīriem, jo organizācija ir maza un nevar aptvert visu.

“Neesam biedrība, kas sev atvēl 25 procentus administratīvajiem izdevumiem, un negribam tādi būt. Visu darām brīvajā laikā. Paveicies, ka esam dažādi un katram ir pieredze kādā jomā,” stāsta Nataļja.

Ukrainas aizstāvji, kuri saņēmuši palīdzību, iesaka biedrību citiem, vienības arī atrod feisbukā un uzrunā. Visu laiku ir gaidīšanas rinda, bet ukraiņi nepārmetot, ka nevar uzreiz palīdzēt visiem.

“Mūsu noliktavas ir pašu mājas garāžas, šķūņi.

Ziedojumu vākšanas akcijās Jānis Pujats apbraukā Daugavas otru pusi un savāc to, kas sakrāts pie koordinatoriem. Šaipus Daugavai es un Ivars Helmšteins savācam mantiskos ziedojumus. Ar kolēģiem, paziņām, domubiedriem atrodam veidu, kā tālāk nogādāt uz Rīgu, kur nokomplektē transportu,” viņa atklāj.

Beidzamajā laikā biedrība dronus un elektroniskās karadarbības iekārtas signālu slāpēšanai pasūta Ukrainā, lai nebūtu jāved pāri robežām un jākārto speciālas atļaujas. Ukraiņi ļoti attīstījuši militārās tehnoloģijas, tāpēc tās ērti var nopirkt turpat uz vietas.

Pamatā gādā militārās preces, bet uz Ziemassvētkiem aizsūtīja dāvanas karavīriem. Cilvēki bija ļoti atsaucīgi un sanesa termoveļu, siltas zeķes, medikamentus. Liepājnieces bija aizdomājušās, ka karo arī sievietes, un pie zālēm ielika arī higiēnas preces.

Daudziem atbalstītājiem ziedošana ir paradums gadu garumā, biedrībā redz, ka viņi katru mēnesi atvēl konstantu summu.

Senākie ziedotāji pēc 2022. gada palielināja ziedojuma summu.

Ir pievienojušies citi partneri, piemēram, amerikāņu latviešu biedrība “Ligzda”, kas vāc līdzekļus ASV.

Aicinājumam paskatīties, vai ir kādas nolietotas un norakstāmas automašīnas, atsaucās daudzas pašvaldības, arī Liepāja.

Biedrība pieņem arī remontējamas automašīnas un bez tehniskās apskates, paši saremontē, jo divi brīvprātīgie ir cilvēki ar atbilstošām prasmēm. Galvenais, lai automašīna dabū “slimības lapu” un to var aizdzīt uz Ukrainu, kur puiši ar zelta rokām uz vietas tiks galā.

“Ja es jūtu netaisnību, vienkārši nevaru stāvēt malā un teikt – lai viņi paši tiek galā.

Ir pilnīgi aplami teikt, ka tas nav mūsu karš, jo Ukrainas ienaidnieks ir tas pats, kas visu laiku draud Latvijai,”

uzsver N. Vecvagare.

“Gribas ticēt, ka karš beigsies, ir prieks par katru ziņu, kad ukraiņi atkaro savas teritorijas, attīsta dronu tehnoloģijas. Izskatās, ka izmaiņas Aizsardzības ministrijā dos rezultātus, bet diez vai tie būs tik ātri. Tā kā Krievijai nav, kur atkāpties, viņi karos līdz pēdējam. Mums atliek tikai turēties, jāpieņem, ka šāda ir pasaules realitāte, un jāturpina palīdzēt Ukrainai.”

Negrib dzirdēt par kompromisiem

Liepājnieks Agris Brikmanis iesaistījies biedrības “Mūsu ligzda” darbā, trīs reizes devies uz Ukrainu, lai nogādātu armijai transportlīdzekļus un palīdzības kravu.

“Naudu noziedot ir viens, bet prasās jau arī reāla palīdzība. Esmu šoferis un krāvējs – vienkārši darbi, kurus uzņemos,” viņš stāsta.

Agris brauca līdz Ļvivai, kuras tuvumā atrodas atbalsta punkts, kur sadala un nosūta tālāk palīdzības kravas.

“Vietējie uzņēmēji atbalsta šoferus ar izmitināšanu, ar ēdināšanu, palīdz saremontēt, ja kaut kas salūzis,”

viņš stāsta.

Cilvēki daudzkārt domā, ka Ukrainas armija gaida nez kādas krutas automašīnas, taču Agris pārliecinājies, ka viņi pieņem jebkādas, kas vēl brauc.

Ziedotam skolēnu autobusam bija izbeidzies akumulators, tas pa ceļam slāpa, tika vilkts, tomēr palika kalpot karavīriem.

“Mēs tur neguļam viesnīcā, bet pagrabstāvā zem dzelzsbetona paneļiem. Tad jūties droši, jo ārā skan trauksmes sirēna, bet saproti, ka esi īstajā vietā un stresam nav pamata.

Uzlidojums beidzas, braucam ārā,”

izstāsta A. Brikmanis.

Beidzamajā laikā ballistiskās raķetes lido arī uz Ļvivu. Agris saņēmis ziņu, ka piecās dienās armija zaudējusi četras automašīnas. Bet karavīriem ātra pārvietošanās ir dzīvības jautājums.

Ukrainas aizstāvji negrib dzirdēt ne par kādiem kompromisiem un padoties netaisās, zina Agris.

“Ne Donbasu, ne Kramatorsku neatdos, viņi pat neielaižas tādās sarunās, viņi iet līdz galam.

Ja viņi iet ar tādu motivāciju, tad arī pašam motivācija ceļas – ir jāpalīdz,”

viņš saka.

Aukstajā laikā ir nepieciešami ģeneratori, sildierīces, gāzes baloni. Vienmēr vajag kafiju, tēju, sauso pārtiku, enerģijas batoniņus, riekstus, rozīnes, šokolādi.

“Man ir skaidrs, ka aizvestā palīdzība arī sasniedz mērķi – pie karavīriem,” uzsver A. Brikmanis.

Četri kara gadi, viens bezjēdzīgu sarunu gads

Oleksandrs Grinka, ukraiņu žurnālists

Pagājušajā nedēļā netālu no manām mājām dzimtajā Sumu pilsētā atlidoja šaheds. Cits drons trāpīja manas bijušās avīzes redakcijas ēkai.

Kaut kas atlido gandrīz katru dienu. Ne tikai Sumos, bet lielākajā daļā Ukrainas.

Trauksme, sprādzieni, nāve, ciešanas. Kopš pilna mēroga iebrukuma praktiski nekas nav mainījies.

Četrus gadus ukraiņi cīnās par tiesībām dzīvot.

Tikmēr jau gandrīz gadu notiek tā sauktās Ukrainas un Krievijas sarunas, kuras ierosinājis tā saucamais mūsdienu galvenais miera uzturētājs Tramps.

Sarunu vedēji, kā vienmēr, pulcējas kādā Eiropas vai Āzijas pilsētā, kamēr uz Ukrainu lido raķetes. Tas ir kļuvis tik ikdienišķi, ka nevienu vairs nepārsteidz.

Gan sarunas, gan bombardēšana ir pašsaprotamas lietas…

Bet, ja mēs uz to visu paskatāmies nopietnāk, realitātē miera sarunas nenotiek. Tā ir sarunu imitācija.

Tramps izliekas, ka vēlas mieru Ukrainā (patiesībā viņš vēlas Nobela Miera prēmiju, un viņam nerūp, cik tas maksās Ukrainai).

Krievija izliekas, ka piedalās sarunās, lai Tramps nevainotu krievus “miera procesa” traucēšanā. Ukraina izliekas, ka piedalās sarunās to pašu iemeslu dēļ – lai Tramps neapsūdzētu Ukrainas pusi.

Jā, Krievijas ekonomika lēnām sabrūk. Jā, Ukraina lēni izsmeļ savus spēkus. Jā, Eiropa lēni paplašina savu militāro ražošanu un bruņotos spēkus.

Un tikai Amerikas administrācija steidzas, jo viņu vēlēšanu kampaņa jau sākas šovasar. Un Trampam un republikāņiem ir jāizbeidz “Ukrainas-Krievijas karš, no kura visi ir noguruši”, ar jebkādiem līdzekļiem. Kaut kā jāizbeidz.

Lūk, tā notiek sarunas. Sarunas, kas nevienam nav vajadzīgas, izņemot Amerikas Savienotās Valstis.

Krievijai tās nav vajadzīgas, jo tā nevēlas un nevar apstāties. Ukrainai tās nav vajadzīgas, jo Krievija tāpat neapstāsies. Eiropai tās nav vajadzīgas, jo ASV Eiropu ignorē pie šo sarunu galda.

Visas puses imitē sarunas, lai izpatiktu ASV. Un visas puses to saprot. Ieskaitot ASV.

Runājot par Krievijas ekonomiku, ārvalstu izlūkdienesti ir paziņojuši, ka Krievija ir tik ļoti palielinājusi munīcijas ražošanu, ka tas faktiski nozīmē gatavošanos nākamajam karam ārpus Ukrainas.

Tikai 2025. gadā Krievijas rūpnīcas saražoja vairāk nekā 7 miljonus šāviņu, mīnmetēju un raķešu, salīdzinot ar 4,5 miljoniem 2024. gadā.

Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā sākuma munīcijas ražošana Krievijā ir palielinājusies 17 reižu, jo uzbūvētas jaunas rūpnīcas. Turklāt kopš 2023. gada Maskava ir saņēmusi līdz pat 7 miljoniem šāviņu no Irānas un Ziemeļkorejas.

Kremlim šādu krājumu ražošana un uzturēšana noteikti ir kritiski svarīgs elements turpmāko konfliktu plānošanā.

Un nesenā retorikas atdzimšana par miera sarunām ir tikai taktika, lai iegūtu laiku potenciālajam uzbrukumam.

Es domāju tā: Vai palīdzat Ukrainai?

Gatis Bubiers, strādā celtniecībā:

– Nepalīdzu, neapmeklēju arī nekādus ar šo saistītus pasākumus vai koncertus. Principā neiesaistījos arī tad, kad karš sākās.

Uzskatu, ka tas, kas notiek, ir Dieva griba. Viss ir tieši tā, kā tas ir, tikai tāpēc, ka Dievs tā ir gribējis, un es tur neko nevaru izmainīt.

Gunārs, santehniķis:

– Šobrīd īsti vairs pats neko nedaru, bet, kad sākās karš, tad gan palīdzēju. Ukrainā tad dzīvoja draugs, tāpēc palīdzēju tieši viņam – visu, kas bija vajadzīgs, uz turieni sūtīju, pārskaitīju arī naudiņu.

Anda, liepājniece:

– Tagad palīdzu mazāk, šogad vēl nav sanācis arī neko noziedot. Sākumā vairāk apmeklēju dažādus labdarības pasākumus – tad tur izmantoju iespēju noziedot naudu.

Pati ar savām rokām gan neko neesmu darinājusi vai nodevusi.

Imants Ločmelis, pensionārs:

– Šad tad noziedoju pa telefonu. Cenšos atbalstīt arī ar aktuālo lietu dalīšanos un publiskošanu sociālajos tīklos.

Pilnīgi noteikti varu teikt, ka gadu laikā mans atbalsts ukraiņu tautai nav mazinājies. To daru principiāli, jo gļēvā pasaule uz to visu skatās relatīvi vienaldzīgi.

Andželika, šobrīd nestrādā:

– Pēc iespējām cenšos regulāri ziedot naudu. To daru jau kopš kara sākuma, un šis paradums ar gadiem nav mainījies. Ja man ir tāda iespēja, tad labprāt ziedoju arī dažādas viņiem vajadzīgas lietas vai apģērbu.