Ja cilvēks ar garīga rakstura traucējumiem vēlas saņemt sociālos pakalpojumus, tas līdz ar iesniegumu iesniedz sociālajā dienestā arī psihiatra atzinumu.

Tomēr ne visos gadījumos cilvēks ir regulārā psihiatra uzraudzībā, tas īpaši attiecas uz gadījumiem, kad traucējumi saistīti ar garīgās attīstības vai ģenētiskiem traucējumiem un nav nepieciešama medikamentoza ārstēšana.

Turklāt uz psihiatra pakalpojumu ir rindas.

Tādējādi nereti rodas sarežģījumi minētā atzinuma saņemšanai, kas kavē arī nepieciešamā sociālā pakalpojuma piešķiršanu, norāda ministrijā.

Pašlaik sociālais dienests nevar pieņemt lēmumu par pakalpojuma piešķiršanu, kamēr cilvēks nav iesniedzis psihiatra atzinumu.

Tas dažkārt var aizkavēt nepieciešamā atbalsta saņemšanu, piemēram, aprūpes mājās pakalpojuma gadījumā.

Vienlaikus paredzēts, ka psihiatra atzinums joprojām būtu nepieciešams gadījumos, kad cilvēks vēlētos saņemt sociālo pakalpojumu ar izmitināšanu, piemēram, grupu mājā, pusceļa mājā, īslaicīgās sociālās aprūpes pakalpojumu vai ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā.

Šādos gadījumos pakalpojuma sniedzējam ir būtiska informācija par klienta veselības stāvokli un ieteicamo terapiju.

Ministrija pērn 19. martā organizēja diskusiju par psihiatra atzinuma nepieciešamību un kontrindikāciju noteikšanu sociālo pakalpojumu saņemšanā.

Diskusijā piedalījās Psihiatru asociācijas, Nacionālā psihiskās veselības centra, Veselības ministrijas un pašvaldības sociālo dienestu pārstāvji.

Diskusijas dalībnieki atbalstīja, ka psihiatra atzinumu varētu nepieprasīt, ja personai tiek piešķirti pakalpojumi bez izmitināšanas.

Tika diskutēts par to, ka psihiatra atzinums ir nepieciešams, ja pakalpojums tiek sniegts ar izmitināšanu.

Ja pakalpojumu var saņemt, neatstājot savu dzīvesvietu, psihiatra atzinumam nav tik būtiska nozīme, secināts diskusijā.

Savukārt, ja sociālajam dienestam vai sociālo pakalpojumu sniedzējam ir pamatotas šaubas par cilvēka garīgo veselību, tad var veidot sadarbību ar ārstniecības personām un pārbaudīt psihisko veselību.

Ja cilvēks saņem pakalpojumu ar izmitināšanu, tad pakalpojuma sniedzējam būtiska ir klientam noteiktā ārstēšana, lai vajadzības gadījumā nodrošinātu nepieciešamo atbalstu.

Grozījumi paredz arī precizēt klientu apgādnieku maksātspējas izvērtēšanas kārtību.

Ja klients un apgādnieks ir deklarēti dažādās pašvaldībās, turpmāk apgādnieka maksātspēju vērtēs viņa deklarētās dzīvesvietas sociālais dienests un rezultātu nodos tai pašvaldībai, kas pieņem lēmumu par sociālā pakalpojuma piešķiršanu.

Tāpat plānots pārtraukt Atbalsta intensitātes skalas izmantošanu klienta aprūpes līmeņa noteikšanai.

Šīs metodes izmantošanas tiesību termiņš Latvijā ir beidzies, turklāt tās uzturēšana ir salīdzinoši dārga, bet praksē aprūpes līmeni iespējams noteikt arī ar citiem noteikumos paredzētajiem instrumentiem.

Vienlaikus grozījumos paredzēts precizēt aprūpes līmeņu noteikšanas kārtību.

Patlaban noteikumi paredz, ka pirmais aprūpes līmenis tiek noteikts jau tad, ja personas pašaprūpes spējas ir traucētas par vienu procentu.

Turpmāk paredzēts noteikt, ka pirmais aprūpes līmenis tiks piešķirts, ja funkcionālo spēju samazinājums sasniedz vismaz 90%.

Ja personas funkcionālo spēju apjoms pārsniedz 90%, aprūpes līmenis netiks noteikts.

Grozījumi paredz arī dot sociālās aprūpes institūcijām iespēju pakalpojumu sniegšanā piesaistīt ne tikai logopēdu, bet arī audiologopēdu, ja klientiem nepieciešama palīdzība komunikācijas vai rīšanas traucējumu gadījumā.

Ministrijā norāda, ka grozījumu mērķis ir mazināt administratīvo slogu gan cilvēkiem, kam nepieciešami sociālie pakalpojumi, gan pašvaldību sociālajiem dienestiem, vienlaikus pielāgojot regulējumu praksē konstatētajām problēmām sociālo pakalpojumu piešķiršanā.