Kā skaidrots likumprojekta anotācijā, mērķis ir noteikt pedagogu amatā strādājošiem tiesības uz izdienas pensiju, jo pedagoga darbs ir cieši saistīts ar izdegšanas sindromu un profesionālo iemaņu zudumu pirms vecuma pensijas piešķiršanai noteiktā vecuma sasniegšanas.

Deputāti rosina noteikt, ka pedagoga izdienas pensiju aprēķina no mēneša vidējās darba samaksas par pēdējiem pieciem attiecīgajā amatā nostrādātajiem gadiem.

Izdienas pensijas aprēķināšanas kārtību noteiktu Ministru kabinets.

LPV rosina noteikt, ka izdienas stāžā, kas dod tiesības uz izdienas pensiju, ieskaita arī līdz 1990. gada 4. maijam Latvijas teritorijā nostrādāto laiku.

Savukārt personām, kurām vienlaikus ir tiesības uz vairākām izdienas pensijām, rosināts piešķirt tikai vienu pensiju pēc viņu izvēles.

LPV deputāti aicina izdienas pensiju piešķirt 90% apmērā no personas mēneša vidējās darba samaksas, kas noteikta Izglītības likumā.

Deputāti vēlas, lai izdienas pensiju izmaksā no valsts pamatbudžeta līdzekļiem, kuri piešķirti saskaņā ar gadskārtējā valsts budžeta likuma apropriāciju.

LPV rosina noteikt, ka izdienas pensijas izmaksa tiek veikta līdz brīdim, kad iestājas vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamais vecums.

Savukārt pēc vecuma pensijas piešķiršanas izdienas pensijas izmaksu atjauno, samazinot to par piešķirtās vecuma pensijas apmēru.

Anotācijā skaidrots, ka 2026. gadā valsts saskaras ar nopietnu pedagogu trūkumu visā valstī, īpaši dramatiska situācija esot Rīgā un Pierīgā, kur trūkstot ap 300 pedagogu.

2025. gada augusta beigās Rīgas 95 skolās uzsāka mācības 66 000 skolēnu, strādāja aptuveni 7000 pedagogu, un skolās iztrūka ap 2% pedagogu.

Neskatoties uz pašvaldību centieniem attīstīt pedagogu atbalsta paketi, ir nepieciešams stiprināt profesijas prestižu valsts līmenī, nodrošinot sociālās garantijas un algu izlīdzināšanu, lai darbam izglītības nozarē piesaistītu jauniešus, kā arī citu profesiju pārstāvjus.

Vienlaikus norādīts, ka problēma nav tikai par cilvēku trūkumu skaita ziņā, bet arī par kvalitāti – pedagogiem mazinās motivācija turpināt darbu profesijā, kas veicina apmācību līmeņa pazemināšanos.

Pedagogu darba specifika ir tiešā saskarē ar bērniem, kas var veicināt psihoemocionālas un fizioloģiskas izmaiņas organismā, novedot pie profesionālo iemaņu zuduma un izdegšanas sindroma.

Paralēli tam pedagogam ir nemitīgi jāpielāgojas izglītības saturam, normatīvajam regulējumam un vides izmaiņām.

Līdz ar to var ciest darba kvalitāte, un bieži šī darbinieku kategorija ir sociāli neaizsargāta tieši pirmspensijas vecumā.

Jau ziņots, ka Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija pērnā gada septembrī nolēma Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai tālākai vērtēšanai nodot iedzīvotāju iniciatīvu, kas aicina ļaut pedagogiem ar vismaz 35 gadu darba stāžu doties pensijā no 60 gadu vecuma.

Iniciatīvas autores Gunitas Strodes ieskatā, esošā pensiju sistēma pedagogiem Latvijā ir neelastīga – tā nepietiekami atzīst pedagoga darba specifiku, kā arī ilgtermiņā uzkrāto darba slodzes ietekmi uz pedagogu fizisko un psiholoģisko labbūtību.

Jautājumu par izdienas pensiju ieviešanu daļai pedagogu rosināja arī Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA), taču bez panākumiem.

Sarunā ar arodbiedrības vadītāju Ingu Vanagu iepriekš atzīts, ka diez vai priekšlikumu izdosies ieviest tuvākajā laikā, jo valsts budžetā trūkst līdzekļu.

Kā ziņots, politiķi pašlaik runā tieši par pretējiem procesiem un domā reformēt izdienas pensiju sistēmu, kas ļauj atsevišķu profesiju pārstāvjiem doties pensijā krietni agrāk nekā pārējiem iedzīvotājiem.