Valainis sacīja, ka tuvākajos gados elektroenerģijas patēriņš Latvijā tikai pieaugs, tādēļ ir jādomā, kā Latvijā lielākā apmērā ir iespējams saražot elektroenerģiju savām vajadzībām, jo uz 2050. gadu tās būtu 18 teravatstundas, kas ir divreiz vairāk nekā patlaban patērējam.

“Šo elektroenerģiju ir jāražo pašiem vai jāimportē. Ja ražojam paši, tad vietā ir diskusija par modulārajām atomelektrostacijām, kas ir pietiekami liels resurss,” norādīja Valainis.

Viņš sacīja, ka, redzot Latvijas uzņēmumu kapacitāti un iesaisti šo projektu attīstībā, nav izslēgta iespēja, ka šīs stacijas varētu attīstīt Latvijā. “Latvijas uzņēmumiem ir pietiekama kapacitāte un kapitāla pieejamība, kas ir svarīgi, jo šādi projekti maksā miljardus,” uzsvēra ministrs.

Tāpat viņš sacīja, ka patlaban Latvijas uzņēmumi sadarbojas ar ASV un Japānas uzņēmumiem, kā arī Latvijas zinātniekiem, lai veidotu intelektuālo bāzi un šādas stacijas varētu attīstīt Latvijā, tostarp tiek apspriesta iespēja par mikro modulārajām atomelektrostacijām, kas Latvijai varētu būt piemērotākas no drošības viedokļa un ražošanas jaudu viedokļa.

Savukārt klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis (ZZS) aģentūrai LETA norādīja, ka viens no fundamentālākajiem enerģētikas stratēģijas virzieniem ir Latvijas enerģētiskā drošība un neatkarība.

“Tās ir ražošanas jaudas, kas ir nepieciešamas, un kā tās sasniegt. Vienlaikus patlaban svarīga ir fiziska drošība, kas ietver nākotnes starpsavienojumus, kas Latvijai arī ir nepieciešami,” viņš norādīja.

Melnis papildināja, ka nākotnes starpsavienojumi “jau saknē” tiek projektēti savādāk, lai nebūtu problēmas un riski, ko apliecināja arī esošā pieredze ar Igaunijas-Somijas starpsavienojumu, kas tika sabojāts.

Vienlaikus viņš sacīja, ka Klimata un enerģētikas ministrijas (KEM) izstrādātā enerģētikas stratēģija ir “dzīva”, kā arī tā tiek pārvērtēta un izvērtēta, tomēr tajā pašā laikā ir nosprausti skaidri mērķi.

Viņš skaidroja, ka daudz ko nosaka arī tirgus, tādēļ nav iespējams piespiest investorus investēt, piemēram, iztrūkstošajās jaudās, tādēļ ir jābalstās uz tirgu, kā arī jābūt ekonomiskajam pamatojumam. Vienlaikus stratēģijā ir jābūt līdzsvaram starp politikas veidotājiem un mērķiem, vēlmēm un realitāti.

Valsts prezidenta kancelejā aģentūru LETA informēja, ka Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs (JV) pirmdien diskusijā par enerģētikas nozares ilgtermiņa attīstību iesaistītās puses aicināja pievērsties starpsavienojumu attīstībai, ražošanas jaudām un gāzes izmantošanas paradigmas maiņai.

Prezidents, pārrunājot KEM sagatavotās Latvijas enerģētikas stratēģijas līdz 2050. gadam virzību, aicināja domāt par enerģētikas jomas risku un resursu diversifikāciju.

Tostarp viņš aicināja pievērsties, pirmkārt, starpsavienojumu attīstībai, lai vienlaikus veicinātu Latvijas eksporta attīstību un uzlabotu energoapgādes drošību. Otrkārt, viņš aicināja pievērsties ražošanas jaudām, kas ir nepieciešamas, lai maksimāli nodrošinātu Latvijas enerģētisko pašpietiekamību, kurā ir labas iestrādnes ar hidroelektrostacijām un atjaunīgo resursu izmantošanu.

Savukārt, treškārt, viņš aicināja pievērsties gāzes izmantošanas paradigmas maiņai – no līdzšinējā uzskata par gāzi kā ilgtermiņā stabilizējošu resursu uz sapratni, ka situācija var pēkšņi mainīties.

Tāpat Rinkēvičs atzinīgi novērtēja KEM paveikto Latvijas enerģētikas stratēģijas līdz 2050. gadam sagatavošanā un prognožu atjaunošanā. Vienlaikus Rinkēvičs diskusijā izcēla arī izaicinājumus enerģētikas projektu attīstībā, kur no vienas puses uzņēmējiem ir nepieciešami energoresursi ražošanas kāpināšanai, bet no otras puses enerģētikā attīstītājiem nav skaidrs, kur un ko var būvēt.

Jau ziņots, ka pērn jūnijā valdība apstiprināja KEM izstrādāto Latvijas enerģētikas stratēģiju līdz 2050. gadam un noteica KEM par atbildīgo institūciju stratēģijā noteiktā mērķa snieguma progresa uzraudzībā.

Stratēģijā, balstoties uz konkrētiem tautsaimniecības attīstības indikatoriem, noteikti konkrēti enerģētikas sektora uzdevumi – par aptuveni trešdaļu samazināt elektroenerģijas cenu, uz pusi samazināt importēto energoresursu īpatsvaru un nodrošināt stabilu patēriņa un ražošanas bilanci, kas atbilst Latvijas nākotnes vajadzībām. Lai to sasniegtu, noteiktas nozaru politiku prioritātes, izšķirot patēriņa, elektroenerģijas, siltumenerģijas, transporta enerģijas un kurināmā sektorus.

Lai sasniegtu konkurētspējīgas energoresursu cenas un nodrošinātu stabilu un drošu energoapgādi, energoporfelis veidots, līdzsvarojot zemu cenu, spēju pēc iespējas lielāku resursu īpatsvaru ražot pašiem un maksimāli izmantojot jau esošo infrastruktūru.

Šajā scenārijā būtiska loma paredzēta Latvijā ražotām degvielām un kurināmā resursiem, kas ir biogāze, biomasa, ūdeņradis, kā arī pašu ražotai elektroenerģijai. Elektroenerģijas portfelis savukārt veidots, lai izmantotu atjaunojamo resursu – saules un vēja – sniegtās izmaksu priekšrocības, vienlaikus nodrošinot līdzsvaru ar kontrolējamām jaudām, piemēram, termoelektrostacijām un hidroelektrostacijām.