“Pats interesantākais putnu vērošanā ir tas, ka to var darīt jebkur. Izej savā sētā, arī no daudzdzīvokļu mājas, bet lauku mājās paveras liels sugu daudzums,” stāsta M. Seleņa.

Latvijā mīt 380 putnu sugas, un Liepājā ir iespējas novērot lielu daļu no tām, jo pie mums ir gan jūra, gan ezers, kā arī lauki un meži.

Tāpat ziemā visbiežāk ir maigāks klimats, tāpēc putnu sugu bagātība ir lielāka nekā Latgalē vai Vidzemē.

Putna sugu var noteikt pēc izskata un balss. Pirmais ekskursijas dalībnieku sadzirdētais putniņš ir niedru stērste, kuras sauciens skan no niedru biežņas.

Putnu entuziasts iesaka skatu vērst ne tikai uz ūdeni un debesīm, bet arī uz zemi, jo arī zālītē var lēkāt kāds putns.

Tā izdodas pamanīt pagājušā gada gada putnu – mājas strazdu, kuru no melnā strazda atšķir raibu spārni.

Putns no vērotājiem nemūk, jo pieradis pie cilvēka, – galu galā tieši šo strazdu mākoņi nolaižas mūsu ķirškokos un noēd pa tīro.

Arī pelēkās vārnas cēli pastaigājas turpat blakus. Sastopam arī Latvijas novērotāko putnu – žubīti.

Saprotams, ka bieži vien vērošana pavēršas otrādi, – mēs neredzam putnu, bet tas paslēpies skatās uz mums.

No ūdens virsmas atskan skaista, melodiska balss, bet vērotāji ir pārsteigti uzzināt, ka arī tik jauka  dziesma var būt pilsētā tik labi zināmajai sudrabkaijai, ar kuras brēcieniem Liepājā ierasti sākas rīts.

Skaistākā dziesma ir pietaupīta šim pavasara periodam, kad pirms ligzdošanas tēviņam jācenšas iepatikties un pievilināt mātīti, lai izveidotu pāri, bet konkurentiem likt saprast, ka te nav ko meklēt.

No kaijveidīgajiem putniem šeit dzīvo arī lielais ķīris un kajaks.

Redzot pieaugušu sudrabkaiju balto spārnu atvēzienu, cilvēki mēdz teikt, ka sastapuši albatrosu, taču šie jūrasputni pie mums nemājo.

Latvijā var novērot trīs gulbju sugas – paugurknābja, ziemeļu un mazo gulbi. Abi beidzamie šeit neligzdo, bet caurceļošanas laikā Liepājas ezerā pa lielu gabalu var dzirdēt ziemeļu gulbju taurēšanu.

Pie mums izplatīto paugurknābja gulbi mēdz dēvēt arī par mēmo, jo šis putns nedzied, tikai šņāc.

Toties šo gulbi var atpazīt arī neredzot, jo ne ar ko nav sajaucama tā spārnu švīkstoņa lidojumā.

Gulbja pacelšanās spārnos vai nolaišanās ūdenī atgādina skatu lidostā, jo putnam vajag vismaz 30 metru garu “skrejceļu”.

Šie putni ir izteikti monogāmi un veido attiecības uz mūžu. Ja viens iet bojā, otrs sēro gadiem un var arī nekad vairs nemeklēt pāri.

Pēc ornitologu novērojumiem bargajā ziemā aizgājuši bojā teju visi pērnā gada jaunie gulbji, salu pārcieta vecākie un stiprākie putni.

Diemžēl savu artavu tam pielicis cilvēks, pilnīgi nevajadzīgi barojot gulbjus un pieradinot. Atkarība no cilvēka attur lidot prom uz siltāku klimatu, kur ir vaļēji ūdeņi.

Liepājas ezerā mīt daudzas pīļu sugas, cekuldūkuri, kuri ienirst un līdz pusminūtei uzturas zem ūdens, lauči, kas peld milzīgos baros. Niedrāja malā tup meža zosis, kas ir vienīgā šeit ligzdojošā zosu suga.

Cēli sastindzis, stāv zivju gārnis. Tas var nekustīgi stāvēt stundām, līdz garām peld zivs.

Šo putnu nemīl zivju audzētāji, taču patiesībā gārnis ir ūdeņu sanitārs, jo izķer slimās un vārgās zivis.

Pāri ezeram augstu aizlido dzērve.

Pēc putni vērošanas ekskursijas beigām Dabas mājā noris vairākas aktivitātes. Viena no tām – izgatavot savu apodziņu, kas ir 2026. gada putns Latvijā.

Apodziņš ir tik maza pūcīte, ka tā attēls uz galda ir lielāks par šo putnu dabā. Taču mazais augumiņš nav šķērslis medīt grauzējus un arī ķert iztikai sev izmērā līdzvērtīgās zīlītes.

Apodziņš mūspusē sastopams reti,

stāsta M. Seleņa, jo tam vajag vecus mežus, kādu ap Liepāju nav.

Putnu entuziasts apodziņu novērojis Kalnišķos, jo Papes dabas liegumā tam ir piemērota dzīvotne.

Par savu pieredzi putnu vērošanā izstāsta Sintija Pickēna. Viņa pie savām lauku mājām ziemā nolikusi barotavu, jo patīk vērot mazos putniņus, un uzlikusi videokameru “Bird Buddy”, kādas ražo tieši šim mērķim.

Tā uzlādējas no saules baterijas un iemūžina lidoņus, kas paviesojušies barotavā, tāpēc Sintija var parādīt veselu filmu.

Putnu dienu apmeklētājs Ingus ar meitu Kortniju stāsta, ka putnu vērošanas ekskursijā pabijis pirmo reizi. “Nē, es jau trešo reizi,” tēti palabo Kortnija.

“Ļoti patika, uzzinājām daudz vairāk, nekā līdz šim, – kādas šeit pīles, kādi gulbji. Iegūts plašāks skatījums uz putnu dzīvi,”

pastāsta Ingus.

Viņam ir laiva un SUP, bieži braukā pa Liepājas ezeru, arī vērojot putnus, tāpēc arī bija interese noskaidrot kaut ko vairāk.

Vija ir pirmsskolas skolotāja, tāpēc viņu saista visdažādākās radošās aktivitātes.

“Putnu vērošanas pasākumā esmu pirmo reizi.

Es pat neiedomājos, ka ir tik daudz sugu! Kā piemin kādu putnu, es uzreiz meklēju internetā, man jāredz, kā tas izskatās.

Arī radošajai darbnīcai nevaru paiet garām,” viņa stāsta, līmējot savu apodziņu.

Vijai nu ir āķis lūpā un nolēmusi, ka vajag savu binokli, lai varētu novērot daudzos putnus, kas sastopami apkārt lauku mājām Nīcā. 

“Uz mājas skursteņa bija uzlaidusies pūce. Tā gribējās pievilkt tuvāk, bet ar telefonu tā nevar,” viņa pastāsta.