Vectēvs Tramps nesaņēma miera prēmiju par savu “vienošanos” Ukrainā, tāpēc, būdams neapmierināts, viņš uzsāka karu Tuvajos Austrumos, cerot vismaz iegūt tur kaut kādu balvu.

Bet viņš tik ļoti aizrāvās, ka tagad nezina, kā izkļūt no šiem mēsliem. Un tajos viņš ir ievilcis pusi pasaules.

Diplomātiskie risinājumi karam Ukrainā pašlaik ir apturēti. Formāli sarunas turpinās, bet neviens netic, ka tās būs efektīvas.

Ko mēs varam sagaidīt tuvākajā nākotnē? Ir skaidrs, ka Ukrainas un Krievijas frontē nav nekādu pazīmju par pamieru.

Tikmēr ģenerāļi Eiropā gandrīz atklāti paziņo, ka vēlētos, lai karš Ukrainā ilgtu līdz 2030. gadam…

Līdz tam laikam, viņuprāt, Eiropai ir jāpastiprina sava aizsardzība un jāsasniedz tāds militārās gatavības līmenis, kas sniegtu nepārprotamu signālu Krievijas diktatoram.

Eiropa liek lielas cerības uz šiem nākamajiem gadiem.

Un visa šī cerība, lai cik ciniski tas arī izklausītos, ir balstīta uz ukraiņu drosmi un asinīm.

Tagad karš Ukrainā faktiski ir nonācis strupceļā, taču Krievija saglabā ievērojamu militāro potenciālu – frontes līnijās atrodas līdz pat 700 000 pieredzējušu karavīru.

Turklāt Krievijas militārā ekonomika joprojām aktīvi funkcionē, un munīcijas un ekipējuma ražošana turpinās nepārtraukti.

Putins nav atteicies no saviem plāniem palielināt armiju līdz 1,5 miljoniem karavīru un turpina murgaini sapņot par atgriešanos pie 1997. gada robežām.

Kas savukārt nozīmē NATO izraidīšanu no Centrāleiropas.

Tāpēc… tiklīdz karš Ukrainā beigsies (un tas galu galā kaut kad beigsies), Eiropai ir jābūt pietiekami spēcīgai, lai atturētu potenciālu Krievijas agresiju.

Un tas viss notiek uz pašreizējo attiecību ar Amerikas Savienotajām Valstīm fona jeb, precīzāk, uz tās draudu fona pamest NATO.

Neskatoties uz skarbo retoriku,

vairums analītiķu uzskata, ka pilnīga ASV izstāšanās no alianses ir maz ticama,

taču pats šo draudu fakts jau ir piespiedis daudzus Eiropas līderus iziet no komforta zonas un nopietnāk padomāt par savu drošību.

Eiropa jau ir sākusi slepeni gatavot plānu, kas ļautu tai aizstāvēties pret Krieviju – bez amerikāņu karaspēka vai garantijām. Tiek gatavotas rezerves alianses – ja gadījumā notiks krīze NATO iekšienē.

Jo īpaši tiek apsvērta Lielbritānijas vadīto Apvienoto ekspedīcijas spēku un Ziemeļu aizsardzības grupas sadarbība. Ukraina pirmajai jau it kā ir pievienojusies.

Oleksandrs Grinka, žurnālists