Bērni attīstīja ne tikai radošumu un praktiskās prasmes, bet arī sociāli emocionālās kompetences – sadarbību, empātiju, atbildību un rūpes par dzīvniekiem, pastāsta Līvupes skolas pedagoģe Linda Štībele.

“Visās projektā iesaistītajās skolās strādā kanisterapijas suņi, kuri ir kā motivators un labo emociju devējs bērniem ar īpašajām vajadzībām.

Šis projekts ir ne tikai par sirds siltumu, bet arī mazs piepildīts sapnis, lai skolas un bērni savā starpā sadarbotos, draudzētos un ikdiena būtu mazliet citādāka,

nekā ierasts,” skaidro L. Štībele.

Viena no projekta aktivitātēm, kurā bērni trenēja sīkās motorikas prasmes, kam pakārtotas vēl citas mācībām izmantojamas zināšanas, bija ošņāšanas paklājiņa izgatavošana.

Kas tas tāds? L. Štībele demonstrē – paklājiņā, kurš sasiets no krāsainiem mīksta auduma atgriezumiem, paslēpj kārumiņu sunim, šajā gadījumā labradora šķirnes kucītei Džūlijai.

Līdzīgi paklājiņi izgatavoti un jau aizvesti dzīvnieku aizsardzības biedrībai “Liberta”, kas kā atbildes dāvanu bērniem sagādājusi mīlīgas dzīvnieku maskas.

Projektā iesaistīti bērni vecumā no piecu līdz 15 gadu vecumam.

Katra skola vēl pievienojusi papildu idejas, lai aktivitātes un dalību projektā padarītu priecīgāku. Piemēram, Valmieras skola ieteica, ka vajag ko jautru un aktīvu, tādēļ no viņiem nāca ierosinājums par dziesmu un dejošanu kopā ar suņiem.

Ar dziesmu noslēgusies katra nodarbība visās projektā iesaistītajās skolās.

“Vajag izkustēties. Bērni nāca uz katru nodarbību un dziedāja “Vau, vau, sunīts saka…”,”

gandarīti stāsta pedagoģe.

L. Štībele piekrīt tam, ka ieguvēji šajā projektā bijuši arī kanisterapijas suņi – viņiem šīs nodarbības bija kā treniņš un mācības.

“Viņi nāk kā uz augstas klases restorānu, kur dabū gardumus,” smaidot teic L. Štībele.

Vienlaikus viņa piemetina, ka projekta laikā īstenojies kāds īpašs stāsts, par ko jau “Kurzemes Vārds” rakstīja, – īpašā puikas Gvido ģimene devusi mājas patversmes sunītim Bono.

Tas ir skaists piemērs tam, kā projekts pārtop reālā rīcībā un līdzcietībā.

Valmieras pārstāve, kanisterapeite Mārīte Klapenkova arī padalās īpašā gadījumā, kas noticis kādā projektā iesaistītā piecgadnieka ģimenē.

“Ģimenei mājās ir kaķītis, piecus gads zēns nebija dzīvniekam nekad gājis klāt, šķitis, ka pat viņu vispār nepamana, taču tagad sācis kaķīti glaudīt,” pastāsta speciāliste.

“Ja bērniem piedāvā viņiem aizraujošā veidā darboties, gūt patīkamu pieredzi, viņi atveras,”

secinājusi M. Klapenkova.

Savukārt Mežupes pamatskolas projekta koordinatore Gundega Daņilova un skolotāji kārtējo reizi pārliecinājušies, ka lielākais prieks, ka bērnos ieliek ticību vairāk būt pārliecinātiem par to, ko spēj.

“Kanisterapijas nodarbības Mežupes skolā notiek jau ilgus gadus, un vienmēr esam devuši pārliecību, ka dzīvnieks ir draugs, kam uzticēties,” norāda Mežupes skolas pārstāve.