Ja nu kāds nebija atradis vai bija izkritis no ritma, to palīdzēja rast tradicionālo japāņu bungu studijas “Kira Taiko” dalībnieki, par kuru sniegumu priecājās arī skrējēju atbalstītāji, garāmgājēji un atpūtnieki.

Liepājas skriešanas klubs “Born2Win” jau otro gadu rīko “Ritma skrējienu”, kurā tempu tur ne tikai skrējēja sirds, bet arī bungu skaņas.

Šeit godina katru sportistu neatkarīgi no vecuma un distances, jo piedalīšanās nozīmē cilvēka uzvaru pār sevi, šaubām un bailēm.

Liepājā bija pulcējušies gan ierastie sacensību līderi, kā pērnā gada pusmaratona distances uzvarētājs kuldīdznieks Kristaps Bērziņš, saldeniece Signe Birkenberga, kura vislabāk noskrēja 5 km, liepājniece Irīna Štūla-Pankoka ar labāko rezultātu 10 km, gan cilvēki, kas skriešanu vien nesen padarījuši par savas dzīves neatņemamu sastāvdaļu.

“Prieks jūs šodien uzņemt Liepājā, kas ir saulainākā Latvijas pilsēta, un laiciņš mūs šodien lutina,” skrējējus uzrunāja Liepājas domes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Džeriņš.

“Liepājai ir savs ritms – jūras, vēja, uzņēmējdarbības un arī sportiskais ritms.”

“Man skriešana ir piedzīvojums,”

portālam liepajniekiem.lv uzsvēra Ketija no Saldus.

Viņai vislabāk patīk taku skrējieni, “jo kaut kas garāks, jo labāk”, taču, kad kādu laiciņu sanāca padzīvot Liepājā, atklājusi, ka šeit notiek jauns skrējiens, uz kuru noteikti jāatbrauc un jāpamēģina.

“Forši, ka ir cilvēki, kas to rīko. Ar katru gadu skriešanas pasākumu skaits aug un aug, arī kvalitāte aug. Aktīvi cilvēki dara un mudina aktīvus cilvēkus piedalīties,” pastāstīja Ketija.

Šādas sacensības nozīmē ballīti, kur var satikt līdzīgi domājošos, parunāties, izbaudīt draudzību un kopā būšanu.

Viņa pauda, ka skriešana un treniņi kļūst par dzīvesveidu un rutīnu, veidojas tāda kā atkarība un bez tā nevar.

Katrā nedēļas nogalē ir kāds skrējiens, tāpēc Liepājā viņa startēja 10 kilometros. Jo skriet vajag, bet nevajag pārdegt.

“Tev septembrī ir 80 kilometru skrējiens kalnos,”

lielajai māsai atgādināja Elīza.

Viņa ir peldēšanas trenere, kurai skrējiens ir vairāk kā satuvināšanās ar dabu, jo ikdiena paiet peldbaseinā. “Skriešana trenē izturību, muskuļi citādi darbojas,” viņa pastāstīja.

Liepājnieks, sporta veterāns Guntars Būmans, kurš specializējas uz 800 un 1500 m distancēm, sen nebija skrējis piecus kilometrus. Ja jau sacensības notiek Liepājā, blakus mājām, kāpēc neuzskriet!

“Bija lēnāk nekā pagājušajā gadā,”

viņš atzina.

Sportistam ir 61 gads, un nedēļā ir divi ātrie un trīs mierīgāki treniņi, bet sestdienās skrien garāku distanci.

Cilvēkiem, kuri uzskata, ka skriešana nav domāta viņiem, veterāns atgādināja, ka apetīte rodas ēdot.

“Vienkārši jāsāk, un tas iepatiksies. Bet jāsāk mierīgi, tempu vajag pakāpeniski kāpināt. Daudzi iesācēji uzreiz iet uz maratonu, bet tas nav pareizi. Vajag sākt ar kaut ko īsāku un lēni,” ieteica G. Būmans.

Liepājā ir visas iespējas – katru dienu pieejams stadions, takas gan jūru. Viņam paraugs ir pieredzējušais skrējējs, 73 gadus vecais Pēteris Ārents. “Es uz viņu skatos un domāju – ja viņš var, tad, kāpēc ne!”

Katrs savā distancē startēja Mackeviču ģimenes daļa – māmiņa Zane, kas skrēja 5 km, un dēls Toms, kurš noskrēja 800 metrus.

Viņa pastāstīja, ka skriet sāka bērnībā, kad mācījās Pāvilostā un reģiona sacensībās guva ļoti labas vietas.

“Pēc bērniem nedaudz pametu to visu, bet, kad viņi sāka iet Liepājas Sporta spēļu skolā, bērni mani motivēja atkal sākt pašai kustēties,”

atklāja Zane.

Aizvadītajā bargajā ziemā pa āru neskrēja, taču Liepājā ir daudzas sporta zāles, kur skriet uz celiņa. “Svaigā gaisā, protams, foršāk, apkārt mainās daba,” viņa teica.

“Man patīk skriet. Jo – kad izaugšu liels, es būšu ugunsdzēsējs un man visu laiku būs jāskrien,” paskaidroja Toms.