Ceturksni pirms pulksten 12 “Kurzemes Vārds” pārliecinājās, ka pie teātra drūzmējās bariņš biļešu kārotāju. Uzzināja, ka cilvēki pierakstījušies un katrs saņēmis kārtas numuru. Vienam pārdošot ne vairāk kā deviņas biļetes.

Sandra stāvēja atstatus un sarakstījās telefonā. “Es esmu redzējusi šo izrādi, bet gribu nopirkt biļetes kolēģiem – no Rīgas, Ventspils un Talsiem.

Viņi tās iegādātos paši, bet nopirkt internetā jau nevar pagūt, un es nezinu, vai tur arī sāks tirdzniecību,”

liepājniecei pagājušajā reizē, internetā atverot “Biļešu paradīzi”, uzrādījies, ka izrāde it kā izpirkta, bet teātra kasē vēl vairākas stundas esot tirgotas biļetes.

“Šodien tās pirkšu tik daudz, cik kolēģu pieteiksies.”

Mairitai bija 50. kārtas numurs, ko saņēma, pie teātra ierodoties aptuveni 10 minūtes pirms tirdzniecības sākuma.

“Vajadzīgas septiņas biļetes ģimenei – man ar vīru, krustmeitai ar vīru un trīs bērniņiem,”

viņa pastāstīja, ka jau no “Freimaņa” pirmās izrādes zinājusi, kāda tā ir, tāpēc arī ilgojas noskatīties.

Uz jautājumu, kurā vietā zālē gribētu sēdēt, Mairita atbildēja, ka kādreiz bijis vienalga, kur, bet tagad, kad ir sliktāka redze, vēloties labāk parterā vai ložā.

“No turienes var gan labi saklausīt, gan arī redzēt. Taču saprotu – ja katram ir deviņas biļetes un man 50. numurs, tad ložas galīgi nebūs,” viņa smēja.

“Tomēr labi, ka biļešu skaits ierobežots un viens nevar nopirkt kādas 20.”

Pēc brīža viņa ar 37. numura īpašnieci Benitu pārtina atmiņas par rindā stāvēšanu pie Liepājas teātra padomju laikā; neatkarīgajā Latvijā nebija gadījies.

Benita pa vidu sarunājās telefonā ar vedeklu, kurai palaimējās pulksten 12 internetā nopirkt vienu biļeti.

“Viņai ir darbs mājās ar datoru, tāpēc izdevās. Bet brīdi vēlāk jau vairs neesot bijis nevienas biļetes,” vīramāte cerēja, ka arī tiks pie vismaz vienas biļetes – sev.

“Neiespējami nopirkt – tāpat kā uz Dziesmu svētkiem,” Mairita piebalsoja.

“Vispār jau pārsteidzoši, ka šodien jāstāv rindā pēc mākslas,”

piebilda Benita.

Abas sievietes vēl pārsprieda – kāpēc gan izrādi “Freimanis” rāda tik maz, ja reiz pieprasījums pēc tās ir milzīgs?

“Teātris varētu atbīdīt tās izrādes, kas ir mazāk apmeklētas, un piedāvāt šo, lai cilvēki tiek noskatīties. Tāpat kā rīko papildkoncertus, kad ātri izpērk biļetes, varētu arī teātrī.”

Tobrīd cauri gaidītājiem spraucās sieviete, kas teica, ka aiziet no rindas, viņai bija 39. numurs. Atmeta ar roku, domādama, ka nav cerību tikt pie biļetes.

Tikmēr pircēji internetā piedzīvoja rūgtumu, jo

izrāžu biļetes bija izpārdotas gandrīz vienlaikus ar tirdzniecības atklāšanu. 

Teātra mārketinga direktore Ilze Skangale paskaidroja, ka uz katru izrādi bija rezervētas 100 biļetes, ko varēja iegādāties klātienē teātra kasē. (Zālē ir pavisam 468 vietas.)

Viņa apstiprināja, ka vienam cilvēkam pārdeva ne vairāk par deviņām biļetēm, jo desmit jau skaitās grupu rezervācija.

Iespējams, sieviete ar 39. numuru būtu varējusi tikt uz oktobra izrādi, jo biļetes kasē tirgoja vairākas stundas.

“Vēl pirms neilga laika cilvēki nāca ārā ar biļetēm,”

I. Skangale teica īsi pirms pulksten 15.

Atbildot uz jautājumu, kāpēc izrādi “Freimanis” nerāda vairāk, viņa paskaidroja: “Slodze aktieriem, it sevišķi galvenās lomas atveidotājam, ir ļoti liela, un nevar spēlēt vairāk. Jau ir daudz izrāžu – septembrī būs piecas, oktobrī – trīs. Pārējo izrāžu repertuārā nav tik daudz, kā mēs cenšamies rādīt “Freimani”.”