Dalījums – liepājnieki un iebraucēji – pastāv, un ir arī tāda kategorija kā skartie, uz kuru var pretendēt arī pats. Viņš Liepājā dzīvo, pilsētu vēro un pamazām iepazīst.

No šī skatiena divu gadu laikā tapusi fotogrāfiju sērija “Liepājas skartais”, kas līdz 31. oktobrim skatāma Liepājas Latviešu biedrības nama izstāžu galerijā.

Tajā apkopotas lielformāta melnbaltās fotogrāfijas, uzņemtas ar klasisko 35 milimetru fotofilmu.

Izstādes atklāšanā M. Bendiks atcerējās, ka atslēgas no sava Liepājas mājokļa saņēmis 2023. gada decembrī. Toreiz arī sācies jautājums par piederību pilsētai – vai un kad cilvēks kļūst par liepājnieku.

Pats viņš šodien par sevi saka tā:

“Es dzīvoju Liepājā, un man nav citas dzīvesvietas.”

Taču tas, ka nepieder Liepājai “no bērnības”, kļuvis par vienu no izstādes stiprajām pusēm – iespēju pilsētu ieraudzīt tā kā no malas.

Arī Liepājas Latviešu biedrības nama valdes locekle Madara Lubāne atklāšanā atzina, ka ikdienā cilvēki daudz kam paiet garām, jo pie vietām un lietām pierod.

M. Bendika fotogrāfijas ļaujot uz Liepāju paskatīties citām acīm.

Uz jautājumu, kas viņu pamudinājis atkal pievērsties urbānajai fotogrāfijai, M. Bendiks atbildēja, ka Liepāja pati.

Tas bijis kultūršoks, viņš saka, raksturojot pilsētas daudzveidību. Dažu minūšu gājiena attālumā iespējams nonākt pilnīgi atšķirīgās vidēs – no vecās apbūves līdz piekrastei un ezeram.

Fotogrāfu fascinē tas, ka pat vienā ielā grūti paredzēt, kāda būs nākamā māja.

“Tas viss ir ārkārtīgi šarmanti,”

viņš vērtē.

Šī daudzveidība redzama arī izstādē. Fotogrāfa uzmanību piesaistījusi koka apbūve, bruģētas ielas, sētas, pagalmi un piekraste. Attēlos līdzās sastopama kopta un nolietota vide, dažādu laiku būvniecības liecības, apstādījumi un sadzīves detaļas.

Cilvēku pašos kadros gandrīz nav, taču viņu klātbūtne nolasāma tajā, kā ēkas tiek lietotas, kā iekārtoti pagalmi un kādas pēdas ikdiena tajos atstājusi.

Jāatzīmē, ka divās fotogrāfijās ir sazīmējams autors pats – pludmalē un kadrā ar kaķiem.

Izstāde M. Bendikam nozīmējusi arī atgriešanos pie paņēmiena, ko viņš daudzus gadus nebija izmantojis. Fotogrāfs stāsta, ka 35 milimetru filmu nebija lietojis vairāk nekā 30 gadus. Tieši Liepāja likusi pie tās atgriezties.

Viņš vēlējies, lai attēlu tehniskais raksturs sasauktos ar urbāno fotogrāfiju, ko pats veidojis 80. gados. Tāpēc arī izvēlēts melnbaltais attēls.

“Esmu dabūjis apmēram to, ko gribēju,”

viņš teic par izstādes saturu.

Fotogrāfijas uzņemtas panorāmas formātā, gan horizontāli, gan vertikāli. Izstādē dažādie darbu izmēri un to izkārtojums veido savu ritmu, savukārt lielformāta izdrukas ļauj skatītājam ciešāk pievērsties vietu detaļām.

M. Bendiks īpaši uzsver, ka izstādi neuzskata tikai par savu darbu. Viņš ir fotogrāfiju autors, taču ekspozīcijas veidošanā būtiska loma bijusi kuratoram un fotogrāfam Aigaram Hibneram.

Tieši A. Hibners, redzot M. Bendika uzņemto materiālu, rosinājis to parādīt plašāk.

Turklāt M. Bendiks pats kadrus ekspozīcijai nav atlasījis. Lai arī mēģinājumi pierunāt kuratoru iekļaut kādu pašam īpaši mīļu fotogrāfiju ne vienmēr vainagojušies panākumiem.

A. Hibners savukārt norādīja, ka, skatoties uz materiālu kopumā, bijis skaidrs – tas ir izstādes vērts. Viņaprāt, biedrības nams varētu būt tikai pirmā vieta, kur šī sērija tiek parādīta, jo darbus būtu vērts vest un rādīt arī citviet Latvijā.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.