Viņa dzimšanas brīdī
dzimtajā Vitebskā plosījās ugunsgrēks, aprijot lielu daļu
pilsētas namu. Uguns nesaudzēja arī trūcīgo ebreju kvartālu,
kura iemītnieks bija jaundzimušais Moiše Segals. MARKA ŠAGĀLA
vārdu viņš pieņems vēlāk, jau būdams Parīzē. Tā bija
brīnumaina 1887. gada jūlija diena – ne tikai tāpēc, ka postošā
uguns neskāra Segalu ģimenes namu, bet arī tāpēc, ka sākumā
nedzīvi piedzimušais zēns pēc durstīšanas un ūdens peldes
tomēr izdarīja savu pirmo elpas vilcienu. Tā iesākās gandrīz
simt gadu garais Marka Šagāla mūžs, kura mirkļus iespējams
notvert Liepājas muzeja izstādē “Marks Šagāls. Brīnuma
nojausma”.

Tās ir manas acis,
mana dvēsele

Liepājas muzejā līdz
28. septembrim apskatāmas Marka Šagāla radītās litogrāfiju
sērijas, no kurām senākā – “Četras no Tūkstoš un vienas
nakts pasakām” – tapusi 1948. gadā kā veltījums
mākslinieka mūža mīlestībai Bellai Rozenfeldei-Šagālai.

Abi pirmo reizi satikās
1909. gadā, kad Vitebskas juveliera jaunākā meita Bella
Rozenfelde bija tikai 14 gadu veca. Marks Šagāls savā
autobiogrāfijā “Mana dzīve” par šo tikšanos raksta:
“Viņas klusēšana ir mana klusēšana, viņas acis ir manas
acis. It kā mēs jau sen būtu pazīstami, un viņa zina par mani
visu – par manu bērnību, tagadni un nākotni. Tajā brīdī es
sapratu, ka viņa būs mana sieva. Viņas bālā seja, acis… Cik
tās ir lielas un melnas! Tās taču ir manas acis, mana dvēsele!”
Savukārt Bellas memuāros, kuri tika publicēti jau pēc viņas
nāves, sieviete savu pirmo satikšanos ar nākamo vīru raksturo ar
vārdiem: “Es neuzdrošinos pacelt savas acis un sastapties ar
viņa acu skatienu. Viņa acis šobrīd ir zaļpelēkas – debesu un
ūdens krāsā. Es tajās peldu kā upē.”

1910. gadā,
pateicoties mecenāta atbalstam, Markam Šagālam radās iespēja
dzīvot un izglītoties Parīzē. Markam Šagālam nācās cīnīties
ar lielu trūkumu, piemēram, līdzekļu taupīšanas nolūkā
mākslinieks uzpirka vecas, nevajadzīgas gleznas un gleznoja tām
pāri savus darbus. Patvērumu un domubiedrus trūcīgais ebreju
mākslinieks atrada slavenajā emigrantu mākslinieku namā La
Ruche (“Strops”),
kur viņa kaimiņi bija tikpat trūcīgi, bet talantīgi mākslinieki
– Fernāns Ležē, Amadeo Modiljāni, Haims Sutina un citi vēlāk
slavu guvuši modernisti.

Jauneklis aktīvi
iesaistījās Parīzes radošajā dzīvē, gleznoja, izkopjot sev
vien raksturīgo stilu, piedalījās izstādēs. 1914. gadā
Berlīnē, slavenajā galerijā Der
Sturm notika
Marka Šagāla pirmā personālizstāde. Pēc izstādes atklāšanas
Marks Šagāls sēdās vilcienā un devās uz Vitebsku, lai īsā
vizītē apciemotu radus un mīļoto Bellu. Tomēr Pirmais pasaules
karš aizkavēja Marka Šagāla atgriešanos Parīzē, tajā pašā
laikā radot lielisku iespēju beidzot apprecēt pirms pieciem gadiem
noskatīto līgavu. Marks Šagāls un Bella Rozenfelde salaulājās
1915. gada 15. jūlijā. Nākamā gada 18. maijā
pārim piedzima viņu pirmais un vienīgais bērns – meita Ida.

Līdz nāve mūs šķirs

Mīļotās sievas
klātbūtnē Marku Šagālu pārņēma bezsvara, lidojuma un brīvības
izjūta. Tāpēc viņa darbos mīlētāji bieži attēloti lidināmies
debesīs. Bella bija līdzās vīram gan laimes, gan grūtību
brīžos. Viņa bija lieciniece Marka Šagala sākotnējai
aizrautībai ar revolucionārām idejām un vēlākai vilšanās
izjūtai par jaunizveidoto Padomju Krieviju. Viņa izturēja trūcīgā
mākslinieka-avangardista sievas nastu Krievijas pilsoņu kara laikā.
Kad 1922. gadā Marks Šagāls izlēma emigrēt uz Eiropu, Bella
kopā ar mazo meitiņu viņam sekoja. Viņa atbalstīja un palīdzēja
vīram radošajā ceļā, redzēja eiropiešu un amerikāņu publikas
atzinību un ovācijas, ko tie veltīja Marka Šagāla darbiem.

Bellai nācās būt arī
lieciniecei tam, kā viņas vīru 1941. gadā Marseļā arestē
nacisti. Ziņa par mākslinieka arestu nonāca līdz ASV
ģenerālkonsulam Marseļā, kurš Marku Šagālu no apcietinājuma
izpestīja un piedāvāja patvērumu ASV. Līdzīgi no Otrā pasaules
kara skartās Eiropas uz ASV tika piedāvāts pārcelties arī Anrī
Matisam, Pablo Pikaso, Raulam Difī, Maksam Ernstam u. c. 7. maijā
Marks Šagāls kopā ar ģimeni un 600 kg smagā sainī
sapakotiem darbiem pameta Eiropu.

Šagālu ģimene apmetās
uz dzīvi Ņujorkā. Marks Šagāls pats šo pilsētu nodēvēja par
Babilonu, bet atzina, ka ir tās plašuma un mutuļojošās dzīves
apburts. No kara un holokausta šausmām izglābto izcilo Eiropas
mākslinieku uzaicina veidot dekorācijas un kostīmus baletam
“Aleko”, kura pirmizrāde Mehiko un vēlāk arī
Ņujorkas Metropolitēna operas namā izvēršas par Marka
Šagāla zvaigžņu stundu. Publika aplaudē stāvus,
saucot: “Bravo, Šagāl! Lai dzīvo Šagāls!”

Taču tieši ASV Marks
Šagāls piedzīvo vienu no traģiskākajām sava garā mūža dienām
– infekcijas slimība, kuras ārstēšanai nepieciešamos
medikamentus kara apstākļos nav iespējams laikus sagādāt, atņem
māksliniekam viņa mūža mīlestību un mūzu Bellu. Pēc 29 ar
Marku Šagālu laulībā pavadītiem gadiem, 1944. gada
2. septembrī mirst Bella Rozenfelde-Šagāla. Mākslinieks
Bellu bija savos darbos attēlojis kopš viņu pirmās tikšanās.
Viņa bija mākslinieka mīļotā, mūza, draugs un sargeņģelis 35
gadu garumā. Pats Marks Šagāls par liktenīgo septembra dienu
rakstījis: “Ilgus gadus viņas mīlestība bija nesusi gaismu
visā, ko es darīju. Nu visu pārklāja tumsa.”

Viņai nepiemīt pat
desmitā tiesa Bellas ģenialitātes

Pēc mīļotās Bellas
nāves Marka Šagāla dzīvē iestājās pirmais un vienīgais posms,
kad viņš nestrādā, nepieskaras krāsām, otām un audeklam,
nerada mākslas darbus. Ar meitas Idas palīdzību nedaudz atguvies
no traģiskā zaudējuma, viņš parūpējas par Bellas rokrakstu
apkopošanu un izdošanu grāmatu veidolā. 1945. gada vasarā
Ida, redzot, cik nozīmīgu lomu tēva dzīvē spēlē sievietes
klātbūtne un rūpes, pieņem darbā daiļu apteksni – anglieti
Virdžīniju Maknīlu. Marks Šagāls ļaujas jaunības skaistuma
valdzinājumam, un 1946. gada aprīlī uz mākslinieka jauno
namu Ņujorkas štata Olsteras apgabalā abi pārceļas jau mīļoto
statusā. Virdžīnija gan ir precēta sieviete un piecus gadus vecas
meitas mamma. Viņu tikšanās brīdī Marks Šagāls ir 58 gadus
vecs, bet viņa mīļotā Virdžīnija – 31 gadu veca. 1946. gada
22. jūnijā pārim piedzimst dēls Dāvids. 1948. gadā
Marks Šagāls kopā ar mīļoto, viņas meitu un abu dēlu atgriežas
Eiropā un apmetas uz dzīvi savā otrajā dzimtenē – Francijā.

Lai arī Marka Šagāla
dzīvē ienākusi jauna mīļotā sieviete, kura dāvājusi viņam
dēlu, mākslinieka sirdī un darbos Bella ir un paliek dzīva un
klātesoša. 1951. gadā Virdžīnija beidzot izšķiras no sava
vīra un meitas tēva, lai beidzot būtu brīva. Gan no bijušā
vīra, skotu izcelsmes mākslinieka, gan no dēla Dāvida tēva –
pasaulslavenā mākslinieka Marka Šagāla. Virdžīnija no kopumā
18 viņai uzdāvinātajiem Marka Šagāla darbiem izvēlas paturēt
tikai divus zīmējumus, paņem dēlu un pārceļas uz Beļģiju pie
sava mīļotā – beļģu izcelsmes fotogrāfa.

Virdžīnija kopā ar
Marku Šagālu bija nodzīvojusi septiņus gadus, taču viņai nebija
izdevies aizēnot Bellas tēlu mākslinieka sirdī. No mīļotā
vīrieša, dēla tēva Marka Šagāla darbiem viņai pretī
raudzījās Bella – tikpat jauna un skaista kā viņu kāzu dienā.
Virdžīnija padevās. Marks Šagāls sava dēla māti raksturojis ar
vārdiem: “Virdžīnijai nepiemita pat desmitā tiesa Bellas
ģenialitātes.”

Mani vecāki beidzot
varētu ar mani lepoties

Par spīti neglaimojošiem
izteikumiem par Virdžīniju Marks Šagāls mīlēja gan viņu, gan
dēlu Dāvidu. Marks Šagāls atkārtoti ļāvās zaudējuma sāpēm,
no kurām viņu atkal centās glābt meita Ida. Šoreiz meita tēvu
iepazīstināja ar ebreju izcelsmes Kijevā dzimušu ebrejieti,
cukura magnāta meitu Valentīnu Brodsku. Abi iepazinās 1952. gada
aprīlī, bet jau 12. jūlijā pāris svinēja kāzas.

Interesanti, ka Markam
Šagālam bērnībā un jaunekļa gados piedzīvotā trūkuma dēļ
piemita netikums restorānos zagt cukuru. Mākslinieka dēls Dāvids
intervijās stāstījis, ka viņa tēvs kādā Venēcijas kafejnīcā
nav žēlojis dzeramnaudu gan vijolniekam, gan oficiantam, taču
nozadzis visu uz galda nolikto cukuru. Tas, ka viņš bija apprecējis
cukura magnāta meitu, Marku Šagālu darīja lepnu. Dāvids Maknīls
(Virdžīnija un Marks Šagāls tā arī neapprecējās, tāpēc
mākslinieka dēlam Dāvidam palika Virdžīnijas tā brīža vīra
uzvārds) savās atmiņās stāsta, ka reiz tēvs viņam atzinies:
“Ja mani vecāki būtu piedzīvojuši to, ka es apprecu
Stavropoles cukura magnāta Brodska meitu, viņi lepotos ar savu
dēlu.” Dāvids esot jautājis, vai tēva vecāki lepotos ar
faktu, ka Marks Šagāls veidojis griestu gleznojumu Parīzes operas
namam (šo darbu tā laika Francijas kultūras ministrs māksliniekam
uzticēja 1963. gadā), uz ko mākslinieks atbildējis: “Nē,
nē! Taču par dēla laulību ar cukura magnāta meitu gan lepotos,
jā!”

Liepājas muzeja izstādē
“Marks Šagāls. Brīnuma nojausma” aplūkojama litogrāfiju
sērija “Dafnids un Hloja”, kurai iedvesmu mākslinieks
smēlis kāzu ceļojumā pa Grieķiju. Vava, kā Valentīnu mīļi
dēvēja Marks Šagāls, pārņēma savā pārziņā visus
mākslinieka dzīves aspektus. Pirmkārt, jebkāds atgādinājums, ka
viņas vīrs septiņus gadus dzīvojis ar Virdžīniju, kurai no
mākslinieka ir ārlaulības dēls, tika noteikts par tabū tēmu.
Otrkārt, Vava pārņēma vīra izstāžu darbības plānošanu un
darbu pārdošanas pārvaldīšanu savās rokās, izolējot no tēva
dzīves Idu. Lai gan Marks Šagāls kopdzīvi ar Vavu raksturoja kā
dzīvošanu cietumā, viņš bija sievai pateicīgs par to, ka tā
ļauj viņam nesatraukties par dzīves praktisko pusi un nodoties
radīšanai.

Pēdējais lidojums

Laulībā ar Vavu Marks
Šagāls nodzīvoja 33 radoša darba pilnus gadus. Šajā laikā
Marks Šagāls izmēģina spēkus jaunās tehnikās, piemēram,
vitrāžu veidošanā. Liepājas muzeja izstādē “Marks Šagāls.
Brīnuma nojausma” aplūkojama litogrāfiju sērija “12
Izraēla ciltis”, kuras pamatā ir Jeruzalemes Ebreju
universitātes Medicīnas centra Hadash sinagogai
radītās vitrāžas. Marks Šagāls par šo darbu teicis, ka
iztēlojies sinagogu kā “ebreju karalienei paredzētu kroni”,
bet tās logus kā “dzidras uguns dārgakmeņus”.

Mūža otrajā pusē
Marka Šagāla vārdu pazina gandrīz visā pasaulē. Mākslinieks
ceļoja no vienas pasaules daļas uz otru, strādājot pie
interesantiem, prestižiem pasūtījumiem, atklājot
personālizstādes, saņemot uzslavas, atzinības vārdus un
apbalvojumus. Viņa sirdij, iespējams, visnozīmīgākais bija
ceļojums uz Padomju Savienību 1973. gadā. Maskavā,
Tretjakova mākslas galerijā atklāja mākslinieka darbu izstādi,
un Marks Šagāls pēc vairāk nekā 50 gadu prombūtnes bija
atgriezies dzimtenē. Tretjakova mākslas galerijas kolekcijas
glabātāja tikai daudzus gadus vēlāk atklāja, ka ļāvusi
māksliniekam apmeklēt arī galerijas krātuvi un apskatīt tajā
saglabātos gan paša, gan laikabiedru radītos darbus. Gandrīz 90
gadu vecais mākslinieks esot bijis ļoti saviļņots, noglāstījis
kādu savu darbu un noteicis: “Cik mēs toreiz bijām jauni…”

Marks Šagāls viesojās
gan Maskavā, gan Ļeņingradā (tag. Sanktpēterburga), bet uz
dzimto, sirdij tuvo Vitebsku neaizbrauca. Mākslinieks vēlāk dēlam
atzinies, ka viņš jutis – sirds tādu pārdzīvojumu neizturēs.
Viņa bērnības Vitebska eksistēja vairs tikai viņa atmiņās.
Mākslinieka sirds viņu pievīla dažus gadus vēlāk – 1985. gada
28. martā. Marka Šagāla sirds stāja pukstēt liftā, braucot
uz savu darbnīcu mājas otrajā stāvā. Simboliski – viņš
nomira tā, kā bija sevi attēlojis tik daudzos darbos – lidojumā.