XXIV Vispārējie latviešu dziesmu un XIV Deju svētki
Vakar dienas garumā notika svētku gājiens, ko daudzi droši vien vēroja TV ekrānos. Galvaspilsēta uzplauka kā krāšņs dārzs, kurā rotājas tautas tērpi kā košas un neatkārtojamas puķes, bet tām līdzās arī pa kādam eksotiskam ziedam no citu tautu pūra. Tomēr jau vairākas dienas Rīga kūsāt kūsā koru un dejotāju mēģinājumos, notikuši arī pirmie svētku atklāšanas sarīkojumi.

Liepājnieki jau var lepoties ar pirmajiem lielajiem panākumiem. Mazajā ģildē vokālā ansambļa “Gaismiņa” abas grupas – gan bērnu, gan sieviešu – konkursā izcīnīja 2.vietu. Meitenes pašas ir laimīgas, bet vadītāja Dzintra Orba ir ļoti apmierināta ar rezultātiem.

“Kopējais snieguma līmenis bija ļoti augsts, un žūrijai nebija viegli izšķirties par vietām,” stāsta Dzintra. “Mēs saņēmām daudz atzinīgu vārdu, arī cilvēki nāca klāt un izteica komplimentus manām meitenēm. Mums izdevās pārsteigt ar savām oriģinālkompozīcijām. Mūsu komponists liepājnieks Andris Kontauts speciāli “Gaismiņai” sarakstīja dziesmas: mazajām – “Uz Rīgu”, bet lielajām – “Mēness mežos”.”

Klausītājus visvairāk saviļņoja gaismiņu nodziedātā “Ūdens dziesma” ar brīnišķīgiem, dziļiem vārdiem. Tad gan pārpildītajā Mazās ģildes zālē iestājās kapa klusums, kuru pāršķēla aplausu vētra. Tagad “Gaismiņas” lielās meitenes gatavojas, lai trešdien kopā ar septiņiem Latvijas labākajiem vokālajiem ansambļiem dziedātu koncertā “Mīlestības dziesmas” Rīgas Doma dārzā. Arī tur starp citām skanēs liepājnieku dziesmas – Jāņa Lūsēna “Savādā”, Andra Kontauta “Saules meita sagšas raksta” un Andra Eniņa “Blūzs”.

  Svinīgi saviļņojošs notikums bija sestdienas vakarā Dziesmu svētku parkā, kad sumināja svētku Goda un šā brīža koru un pūtēju orķestru virsdiriģentus un deju virsvadītājus, viņu vidū arī Liepājas pilsētas un rajona virsdiriģentu Jēkabu Ozoliņu. Visvairāk saviļņoja mazās meitenītes, kuras virsdiriģentiem un deju virsvadītājiem nesa ziedus pa šauru laipiņu, kas bija pārlikta pāri ūdens baseinam. 

Tautas amatmeistaru dārziņā

Sestdien, oficiālajā Dziesmu un deju svētku atklāšanas dienā, viens no krāšņākajiem sarīkojumiem nenoliedzami bija tautas lietišķās mākslas studiju lielizstādes “Es vidū” atklāšana Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā. Lai arī dalībnieku un apmeklētāju skaits bija tik liels, ka visiem atnākušajiem nebija iespējams tur iekļūt, un piekarsušajā telpā pietrūka gaisa, tas nemazināja pārsteidzošo iespaidu par bagāto, lieliski iekārtoto izstādi.

Nosaukums “Es vidū” ir aicinājums gan dalībniekiem, gan visiem pārējiem uzņemties atbildību saglabāt, kopt un attīstīt tautas mākslas mūžīgās vērtības – senās un ne tik senās, mūsdienīgās un pat avangardiskās. Pēdējās divas šo svētku izstādē sevi spilgti apliecina, jo blakus etnogrāfiski precīziem darinājumiem drosmīgi nostājas arī šodienīgie.

Mūsu Tautas lietišķās mākslas studija “Kursa” šajā izstādē starp visas Latvijas studijām (izņemot Rīgu) ir visplašāk pārstāvēta. Bet “Liepava” ir tā, kas savos darinājumos izmanto mūsdienīgus materiālus un arī viena no retajām visā Latvijā, kas zeķēs, cimdos un uzročos ieauž pērlītes. Bet saules akmens studijas “Zītars” un “Dzintars” ir šeit nepārspētas ar savām dzintara un metāla rotām. Starp citu, mums kaut kā garām paslīdējis, ka godu piedalīties lielizstādē izcīnījis arī Liepājas Bērnu un jauniešu tehniskās jaunrades centra rotkaļu pulciņš Andra Feņuka vadībā.

Jāpiebilst, ka izstādes darbiem nav norādes par autoriem. Jautāju izstādē sastaptajām studijas “Kursa” sievām, vai un kā viņas pazīst savus darbus. “Kā lai nepazīst, ja pie katra auduma stellēs sēdēts mēnešiem ilgi, katrs raksts un krāsu salikums prātā izauklēts,” pat mazliet izbrīnīta atbild studijas vadītāja Ilma Rubene. Viņas kolēģe, māksliniece un daiļamatmeistare Milda Dīriņa savukārt piebilst: “Izstādes iekārtojums gan ir brīnišķīgs. Ļoti asprātīgi izdomāts, ka segas satītas palielā rullī, kas ļauj šajās samērā nelielajās telpās parādīt milzīgu skaitu. Tāpat asprātīgi izdomāti šie nosacīto steļļu statīvi gar malām, kuros skaisti un pārredzami izkārtoti ādas izstrādājumi, pinumi un koka darinājumi, arī keramika.”

Ir noteikti jāmin tas, kas izstādē “Es vidū” visus klātesošos dziļi emocionāli uzrunāja. Ne tik daudz tērpu un austo lakatu modes demonstrējumi, svētkus uzrunas un tamlīdzīgi. Saviļņojošs bija brīdis, kad izstādes centrā klātesošie sapulcējās ap vienkoča šūpulīti, kuru no liepas koka baļķēna darinājis meistars Rihards Vidzickis. Turpat blakus novietota liela pūra lāde, kurā visā krāšņumā lepojas Pāvilostas Novadpētniecības muzeja īpašums – Sakas tautastērps, kuru tekstilmākslinieces Lias Ģibietes vadībā darinājis vesels pulks amata meistaru. Starp citu, Sakas tautastērpa divi varianti – meitas un sievas – piedalīsies tautastērpu skatē, tad arī pastāstīsim sīkāk. Lia Ģibiete pašlaik ir ļoti aizņemta žūrijas darbā, bet lūdza bilst, ka fantastiskās saktas šim tautastērpam darinājis mūsu vecmeistars mākslinieks Laimonis Burvis.

Faktiski jau nav iespējams izstāstīt to, kas būtu jāredz, jo visskaistākos, vismeistarīgākos darinājumus vienā izstādē var redzēt tikai reizi piecos gados. Izstādi “Es vidū” varēs apskatīt veselu mēnesi.  

Jūras spēku orķestris kopā ar Liepāju

Vakardiena pagāja kā šūpošanās bezgalīgā upē, pa kuru nerimtīgi plūst daudzkrāsainas ļaužu straumes. Liepājas pilsēta uz kopējā fona noteikti tika pamanīta ar saviem īpašajiem pavadoņiem – Jūras spēku orķestra staltajiem mūziķiem. Liepājas pilsētas un rajona kolonna Kurzemes novada kopējā straumē bija pirmā, kas nosoļoja divu kilometru garo ceļu no Rīgas Rātslaukuma līdz Dailes teātrim un varēja doties īsi atvilkt elpu un tad atkal žigli uz mēģinājumiem, lai vakarā piedzīvotu neaizmirstamo Dziesmu svētku atklāšanas koncertu “Dziedot dzimu, dziedot augu”.

Indra Imbovica Rīgā,
“Kurzemes Vārds”

Foto – A.F.I.