Sekos makten subjektīvs pastāsts par vēstures mācīšanu juku laikos. Par vienu mācību stundu PSRS vēsturē Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas 4.kursā. Tajā brīdī, kad latviešu tauta, atmodusies no stagnācijas miega, sāka dziedāt…

“Dziedošās revolūcijas prelūdijā Jānis Peters (dzimis Priekules pusē, liepājnieks, starp citu, arī mans skolnieks) noorganizēja Rīgā elitārās kultūras pārstāvju saietu. Uzstājoties tajā, Mavriks Vulfsons (Mākslas akadēmijas pasniedzējs) atklāti un skaidri pateica: “Baigais gads sākās ar okupāciju.” Vai mēs, vēsturnieki, to nezinājām? Zinājām gan – bet visi kā viens baidījāmies pateikt. Sirmais profesors nenobijās – pateica nepasakāmo. Viņam atbildēja dižbiedrs Pugo, drūms kā vulkāns pirms izvirduma: “Jūs tikko nogalinājāt Padomju Latviju…”

* * *

Liepājā (arīdzan citviet republikā), pēc drosmīgām runām galvaspilsētā, sāka veidoties Tautas fronte. Topošās sabiedriskās organizācijas tēvs – ārsts Teodors Eniņš. Pateicoties viņam, Liepājas Mākslas vidusskolas kultūrvēstures kabinetā pulcējās: strādnieki, ierēdņi, sīkpriekšnieki, skolotāji, ārsti, aktieri. Kāpēc tur? Jādomā, nejaušība – apstākļu sakritība. Taču Liepājas čekistiem toreiz bija cits viedoklis. Viņuprāt, likumsakarība. Jauno mākslinieku citadele – nacionālisma perēklis, skolotāji – buržuāziskie nacionālisti, direktors – viens no barvežiem. Pirmos saietos Mākslas vidusskolā sanāca sīkpilsoņi, nebija neviena no “varenajiem”, proti, dižpriekšniekiem. Varenie ņēma vērā senkrievu gudrību: “поспешишь − людей насмешишь” (pārsteigsies, sasmīdināsi cilvēkus). Gudrs cilvēks allaž ieņem nogaidošu situāciju.

* * *

Kas notika skolā? Mācību programmas apguve tika nedaudz pastumta sānis. Kalpojām “Dziedošai revolūcijai”. Tautas frontes mākslas darbnīca. Ko gan visu negatavojām? Simtiem plakātus, sarkanbaltsarkanos karogus, “auseklīšus” un daudz ko citu.

Tobrīd pilsētā populāri bija arī Optimisti – Tēvzemes vēstures un vides kopēji. Viņu vadonis Oļģerts Piķelis lielisks organizators. Veda uz skolu katru nedēļu milzīgus ozolkoka bluķus. Koktēlnieki, pasniedzēja Māra Fūrmaņa vadībā,  tos mākslinieciski apdarināja, iekala vajadzīgo tekstu. Optimisti uzstādīja visos Lejaskurzemes pilskalnos.

Tautfrontiešu mudināts, organizēju pilsētā pasākumus – visos tajos māksliniecisko pusi nodrošināja skola.

25.marts. Vakarkrēslā pilsētas kanāla malā, mūzikai skanot, peld tūkstošiem burvīgu svecīšu (represēto dvēselītes). Dekoratīvās noformēšanas nodaļas un mākslinieka Jāņa Slaidiņa meistarstiķis.

1988.gada 18.novembris. Beidzot! Pēc liela pārtraukuma liepājnieki svin valsts svētkus. Liepājas teātrī veidoju uzvedumu. Labākie aktieri, mūziķi, kori. Dvēselīga atdeve. Naudu nevajadzēja – visu darīja par brīvu. Atkārtot nācās divas reizes. Zāle pārpildīta. Gan uz skatuves, gan klausītāji prieka asarām acīs dzied “Tautas lūgšanu”. Pilsēta gavilēja. Tādi brīži dzīvē ir retums.

Viens no mītiņiem pilsētā. Stāvot tribīnē, saku runu. Redzu – klausītājos gleznotājs Valters Uzticis, nevis glezno skolā, bet ar visu audzēkņu grupu skaļi aplaudē.

* * *

Vai bija pret mums represijas? Atklāti sakot, maznozīmīgas, traģiski komiskas. Tautfrontieši čupojās Mākslas vidusskolā. Turpat blakus pie Imanta Sudmaļa (Padomju Savienības varonis – terorists) auro interfrontieši. 1998.gada ikdiena.

Kultūras ministrija man piešķīra Nopelniem bagātā pasniedzēja nosaukumu. Taču skola – divu kungu kalps. Augstskolu un vidējo speciālo mācību iestāžu ministrija liek pasniegt atklāto stundu. Īpaša komisija vērtēšot manu metodisko varēšanu. Piedāvāju filozofiju. Nekā. Lai atrādot, kā jaunie mākslinieki apgūst PSRS vēsturi. Skandālā, kas radās šajā sakarībā, varu vainot pats sevi. Būtu izvēlējies ierastību, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. Nekā. Vecais ķeceris rādīs stundu – parodiju par “Proletkultu”.

“Proletkults”. Iestāde Padomju Krievijā pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Tās uzdevums radīt tīru proletariāta kultūru, brīvu no buržuāzijas ietekmes. Apvienības vadītājs A.Bogdanovs to dēvēja par “strādnieku ideoloģijas laboratoriju”. Pat izcilais Majakovskis aicināja iznīcināt visu veco mākslu – “Sadedzināt Rafaēlu!”. Stundas metodisko uzbūvi balstīju uz Bertolda Brehta “Episkā” teātra estētisko pamatu. Īpaši akcentējot viņa “atsvešinātības efektu”. Tiesa, tā domāta teātrim, bet, aizstājot jēdzienu “publika” ar vārdiem “skolnieks”, “students”, tā tīri labi der. Pazīstamo pieredzi parādīt citādākā gaismā, no cita skatupunkta. Pamēģināt sagraut aizspriedumus, stereotipus. Likt viņiem izbaudīt priekšnesumu, reaģēt uz to ar “juteklisko baudu” un humoru. Viegli tas nav – nepieciešama iepriekšēja iestrāde. Labi, ka mums toreiz tā bija – sapratos ar audzēkņiem pusvārdos, mājienos, žestos.

Mācot filozofiju, estētiku, vispārējo, kultūras un Latvijas vēsturi, allaž stundu un lekciju norisēs iesaistu skolniekus un studentus. Sekoju devīzei – ko var izdarīt audzēknis, nav jādara skolotājam. Tāpēc toreiz atklātās stundas lielāko daļu novadīja paši jaunie mākslinieki. Es, sēžot starp audzēkņiem, centos paglābt vienu otru pārbīlī esošo, uzdevu ķecerīgus jautājumus, izteicu replikas. Stunda bija nevis “Proletkulta” vēstures “atspoguļojums”, bet gan subjektīvas pārdomas par to, vispārīgs skatījums. Audzēknis citē savu “lomu”, attēlojumā sniegdams arī par to kritisku refleksiju. Viņi “parāda” vēsturiskos personāžus, kurus attēlo, nevis “kļūst” par tiem. Demonstrē, kā personības un notikumi ir vēsturiski veidojušies, un tāpēc tie varēja būt arī citādi, tikpat mainīga ir arī cilvēku attieksme. Stundā bija pārāk daudz “melnā humora”. Teiksim, audzēknis, attēlojot Majakovski, lasa pantiņu: “Ешь ананасы, рябчиков жуй, день твой последний приходит буржуй!” (Ēd ananāsus, košļā irbītes, pēdējā Tev dieniņa nāk, buržuj!). Pēc tam ar štiku viņš pārdur stūrī stāvoša  buržuja manekenu. Komisijas priekšniecei visvairāk nepatika Ļeva Trocka uznāciens. Sapratu – būs zemestrīce. Žigli izņēmu no scenārija vēl vienu ķecerību. Proti, izdarību hellēņu teātra stilā. Vienam no keramiķiem vajadzēja pieiet dusmīgai biedrenei un kulturāli pajautāt: “Vai jūs visu sapratāt, varbūt vajadzīgi kādi paskaidrojumi?”

Stundas finesēs sirsnīgi nodziedājām “Очи чёрные” (Melnās acis). Kolēģi no mākslas un mūzikas vidusskolām dziedāja līdzi, komisijas pārstāvji klusēja. Stundas apspriešana izpalika. Vadone, rādot ar pirkstu manā virzienā: “Nekaunība – tā pasniegt Padomju Savienības vēsturi! Jums augstais apbalvojums tiks atņemts!” Aizejot biedrene durvis aizcirta ar lielu troksni.

* * *

Mana laime – lāsti tomēr nekāpa debesīs. Kāpēc? Uzskatos valdošajās aprindās bija sākusies pārbīde. Tas, protams, bija vērojams arī Kultūras ministrijā. “Īsto komunistu” vietās iesēžas “viltvārži” – formāli partijnieks, faktiski Tēvzemes patriots. Ķīniešiem ir tāds lamu novēlējums – “Kaut tu juku laikos dzīvotu!” Bet man tajos laikos izdevās daudz ko nokārtot. Proti, uzcelt Mākslas vidusskolai izstāžu zāli. Turklāt ministrijas Celtniecības daļas vadītājs piepalīdzēja apmānīt Maskavu – būvdarbus noformēt kā kapitālo remontu.

* * *

Mūsdienās, atceroties “atklāto stundu”, šad tad radusies vēlme to atkārtot. Es taču vēl strādāju augstskolā! Taču vienmēr no šīs iegribas esmu atteicies. Nav vērts, nekas labs nesanāks. “Atklātā stunda” ir skaista savā neatkārtojamībā. Zudusi ir padomjlaiku katarse, kad, dzirdot aizliegto dziesmu, ļaudis cēlās kājās, asarām acīs aplaudēja.

Filozofija māca, ka taisnība un veiksme parasti bēg no uzvarētāju mājām, pa sētdurvīm ielavās vilšanās un visiem maisās pa kājām.

* * *

Lasītāj, ņem vērā – autors ir pārāk sens vīrs. Bruņots ar vispārcilvēcisko filozofiju, tātad uz plika āķa vairs nav ķerams. Bet, kad es sludinu pārāk svaigas vēsturiskas atmiņas, tad jauniešiem es šķietu šaubīga paskata ieklīdenis. Šad tad saņemu strupu un asu atbildi: “Ko jums, onkulīt, vajag? Gvelziet to visu saviem vienaudžiem…”

Rihards Rubīns,

Rihards Rubīns dalās atmiņās par vienu mācību stundu PSRS vēsturē Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas 4.kursā.