Laikā, kad visā valstī plosās taupības vētra, skarti, protams, tiek arī vieni no sociāli visvieglāk ievainojamajiem sabiedrības pārstāvjiem – studenti. Daļai valsts apmaksātās studiju vietas un piešķirtās stipendijas ir vienīgā iespēja, kā iegūt izglītību un vienlaicīgi izdzīvot, tāpēc Aktīvā zona aptaujāja dažādu Latvijas augstskolu studentus, lai iegūtu aptuvenu priekšstatu par to, kas šobrīd notiek augstākās izglītības iestādēs un kā krīzi pārcieš jaunieši, kuri, ļoti iespējams, būs tie, kas ar savu darbu nākotnē atjaunos klibojošo Latvijas tautsaimniecību.

Izglītoti cilvēki allaž ir tikuši uzskatīti par vienu no valsts attīstības priekšnoteikumiem. Kvalificēts darbaspēks ir jebkura uzņēmuma lielākā vērtība, taču to, cik profesionāla nākotnē būs jaunā paaudze, nosaka vairāki priekšnoteikumi un viens no tiem – ikvienam pieejama un kvalitatīva augstākā izglītība.

2009.gads praktiski jebkurai valsts finansētai augstskolai ir nesis ievērojamas pārmaiņas, kas visbiežāk izpaužas tieši piešķirtā finansējuma apjomā – šogad Latvijas nākotne un tās veidotāji saņem teju par 40 procentiem mazāk, kas ir izraisījis gan pasniedzēju slodžu, gan stipendiju un budžeta vietu skaita samazinājumu. Mērens samazinājums nozarē liktu augstskolām kļūt efektīvākām, tomēr pašreizējais finansējuma apjoma samazinājums radījis nopietnus draudus pilnvērtīgai augstskolu darbībai.

Aptaujājot studentus, izveidojās trīs galvenās grupas – pirmajā grupā iedalījām tos studentus, kas finansiālo samazinājumu neizjūt nemaz vai izjūt ļoti minimāli, otrajā grupā tos, kas finansējuma samazinājumu jūt ik dienu, un trešajā studentus, kas nav droši par to, kā situācija attīstīsies nākotnē.

Zanda, kura šobrīd studē Ventspils augstskolas pirmajā kursā, savu skolasbiedru vispārējo noskaņojumu vērtē kā “laimīgi”, jo, piemēram, ekonomiku studējošajiem budžeta vietu skaits ir pat palielināts, arī stipendijas joprojām tiek maksātas un kopmītnēs nekādu redzamu pārmaiņu neesot. Arī Liene, Liepājas Universitātes audzēkne, noraida jebkādu pašreizēju budžeta vietu likvidēšanu vai stipendiju “atņemšanu”.

Par saviem iespaidiem augstskolas solā absolūti pretēji izsakās Madara, kas studē Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā. Viņa zina teikt, ka ir samazināts budžeta vietu skaits, un viņas vārdiem sakot, “kojās ir jūtama krīzes gaisotne: mazāk silda, arī siltā ūdens pieejamais apjoms ir samazināts un tiek runāts pat par īres maksas paaugstināšanu no 1. septembra.” Viņas skolasbiedrs Elgars, kurš studē neklātienē, piebilst vien to, ka samazinās studentu skaits, jo daudzi nespēj samaksāt augsto studiju maksu, tāpēc ir spiesti pārtraukt mācības un meklēt darbu, lai izdzīvotu.

Arī Rīgas Tehniskās universitātes students Jānis novērojis, ka samazināts stipendiju skaits, kā arī pasniedzēji nelasa vienu un to pašu lekciju vairākas reizes, tā vietā tiek apvienotas grupas un pasniedzējs lekciju pasniedz tikai vienreiz – vairākām grupām vienlaicīgi.

Arī Liepājas RTU filiālē smaids no studentu sejām ir izdzisis, jo, kā izsakās pirmkursniece Inga: “Mums skolā ir ļoti auksts, gaiteņi vispār netiek apkurināti un auditorijās temperatūra ir stipri zem minimālās pieļaujamās, sēžam silti saģērbušies, lai nenosaltu un spētu padomāt.” Inga piemetina, ka būtiski samazināts stipendiju skaits – ja agrāk stipendiju saņēma 1-3 cilvēki no katra kursa, tad tagad atsevišķos kursos stipendiju nesaņem neviens audzēknis.

Trešo studentu grupa jeb jauniešus, kas nav pārliecināti, kas notiks nākotnē, pārstāv Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas audzēkne Guna. Viņa uzsver, ka pagaidām nekas nav mainījies, taču par nākamo mēnesi neviens nevarot būt drošs, jo skola jauniešiem paziņojusi, ka “būs nauda – būs stipendijas, ja nebūs, tad nāksies lēnām samazināt stipendiju saņemošo skaitu”.

Līdzīgi arī Latvijas Universitātē šobrīd lielu pārmaiņu nav, taču studenti ir pārliecināti, ka tās ir tikai priekšā un ka jaunais mācību gads nesīs viņiem gan lielāku mācību maksu, gan, iespējams, fakultāšu apvienošanu, izvēles mācību priekšmetu likvidēšanu un līdzīgas problēmas.

Kopumā, apkopojot iegūtos pārdzīvojumus un pieredzi, varam secināt, ka pārmaiņas ir tikai sākušās un grūtākais vēl tikai priekšā, pie tam neviens nevar vai varbūt pat negrib paredzēt, kādu iespaidu finanšu trūkums atstās uz Latvijas augstākās izglītības kvalitāti. Gan mācībspēki, gan studenti ir pamatoti uztraukti par notiekošu un tieši tas var izrādīties par iemeslu tam, ka kādu dienu mēs, ļoti iespējams, redzēsim arī viņus izejam ielās, lai valsts vadībai atgādinātu to, ko viņi reiz tik varonīgi sludināja, bet nu ir aizmirsuši – izglītība ir Latvijas prioritāte.

No otras puses pašreizējo ekonomisko situāciju dažādu nozaru pārstāvji raksturo kā ļoti piemērotu, lai maksimāli pilnveidotu savas spējas, apgūtu jaunas zināšanas, jo, atsākoties ekonomikas augšupejai, jauni speciālisti būs ļoti vajadzīgi un bezdarbnieku rindas papildināt nevajadzēšot. Tieši tas ir viens no iemesliem, kāpēc studentiem nevajadzētu staigāt ar nokārtiem deguniem un bailēs par rītdienu, jo aiz katras melnās strīpas galu galā seko baltā.