“Mēs ticam lustrācijai kā brīvprātīgam atzīšanās procesam. Tas ir terapeitisks process, nevis uzbrukums,” tiekoties ar Liepājas skatītājiem koncertzālē “Lielais dzintars”, teica viena no dokumentālās filmas “Lustrum” veidotājām Sanita Jemberga. Ne viņa, ne režisors Gints Grūbe nenosodot un netiesājot filmas varoņus. Taču kino piemīt īpašība, ka tajā it neko nevar noslēpt.

Filma veidota četrus gadus un bijusi iecerēta kā absurda dokumentālā komēdija, kas beigsies ar to, ka čekas maisus nekad neatvērs. “Paralēli mums bija ļoti svarīgi atcerēties, par ko šis stāsts ir. Kas ir VDK kartotēka, kas ir cilvēki, kāda ir viņu loma? Un galvenais – kāda bija sistēma, kurā viņi bija spiesti pieņemt vairāk vai mazāk morālus lēmumus absolūti amorālā situācijā. Izvēle – vai nu ir karjera, attīstība, dzīve, vai nu viņi tajā nepiedalās,” stāstīja S. Jemberga. Abi autori skaidri zinājuši, ka jaunības dēļ viņu pašu VDK kartotēkā nav. “Vaicājām cilvēkiem, kā jūs savervēja? Neapšaubījām atbilžu patiesumu, lai gan tas bija grūti. Filmā var redzēt, ka cilvēki, kuri nemelo, ir brīvāki. Tāpēc lustrācijai ir jēga. Decembrī, kad sarakstus publicēs, tie būs tikai vārdi. Tikai viņi paši un vervētāji zinās, ko šie cilvēki darīja,” uzskata filmas līdzautore.

Linards Muciņš bija iekļauts LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijā. Viņš atzīmēja, ka pretdarbību izpētei jutis gan no Satversmes aizsardzības biroja, gan Totalitārisma seku dokumentēšanas centra. “Bija dziļa pretošanās, visas baznīcas bija pret. Bet jāņem vērā, ka tās bija VDK ienaidnieks un rūpīgi pieskatīts izpētes objekts. Cilvēki tagad neatceras to, kas nav patīkams, tas ir pašaizsardzības reflekss. Taču es esmu jurists, tāpēc zinu, ka simts trušu vēl nav viens zirgs un simts aizdomas vēl nav viens pierādījums.” L. Muciņš atgādināja, ka cilvēkiem tika piedraudēts vai piesolīts, viņi paši nebija iniciatori sadarbībai ar VDK.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 15. novembra numurā.

#kvards-20181115-03#