Mūsdienās dabūt pilnu zāli teātra izrādēs patiesi nav viegli. Taču uz viesizrādi “Kailie brieži” liepājnieki biļetes izpirka jeb, precīzāk, izķēra trīs dienu laikā.

Šķiet, režisors OĻEGS ŠAPOŠŅIKOVS ir atradis veiksmes formulu – ko pašlaik cilvēki vēlas redzēt, par ko ir gatavi atdod naudu.

– Lugas “Ladies Night”, pēc kuras veidota izrāde “Kailie brieži”, autori ir angļi Entonijs Makartens un Stīvens Sinklērs. Cik tuvu tas, ko viņi apraksta savā darbā, atbilst mūsu valsts šā brīža situācijai?
– Problēmas, ar ko saskaras lugas personāži, ir ļoti līdzīgas tām, kas tagad skar cilvēkus arī Latvijā. Tas bija iemesls, kāpēc es izvēlējos šo lugu. Tajā aprakstītās problēmas, kā bezdarbs, citas profesijas apgūšanas nepieciešamība, darba meklējumi, ļaudis skar jebkurā laikā, bet īpaši aktuāls kļūst krīzes brīžos. “Kailie brieži” piedāvā cilvēkiem pragmatiskus risinājumus, piemēram, dejot striptīzu, ko izvēlējušies darīt izrādes varoņi.
Iestudējums liek domāt par to, ka mums katram piemīt kaut kādi stereotipi, no kuriem varētu arī atteikties, lai izmainītu savu dzīvi un, svarīgākais, to uzlabotu. Izrādes galvenā doma un moto ir: viss problēmas risinājums atrodams cilvēka galvā.

– Iestudējumā piedalās daudzi populāri cilvēki – mūziķi Lauris Reiniks un Roberto Meloni, aktieri Jānis Jarāns, Artūrs Krūzkops un Jānis Vimba, kā arī horeogrāfi Agris Daņiļēvičs un dejotāja Aleksandra Kurusova. Vai viņus izdevās viegli pierunāt tēlot izrādē un vai ir kāds, kurš jums atteica?
– Nē, neviens man neatteica, ne ar vienu man nebija nekādu smagu pārrunu. Izrādei izvēlējos tādus cilvēkus, ar kuriem ļoti vēlējos strādāt. Man šķita, ka viņi varētu uztver manu ideju vai aicinājumu ar savu piemēru parādīt, ka jebkurš no mums var uzdrošināties izdarīt ko tādu, kas ir neparasts, neordinārs, un savu dzīvi izmainīt tik radikāli, ka no apkārtējiem cilvēkiem var gaidīt nelabvēlīgu reakciju. Bet, ja dzīvo, tikai skatoties, ko par tevi domā citi, ko teiks apkārtējie, tad diezin vai mūsu sabiedrībā būtu iespējams progress.
Visi kandidāti aktieri bija atsaucīgi un visus fascinēja mana ideja, kā to ar šovu parādīt. Manuprāt, tas mums ir izdevies.

– Kā tad latviešu un itāliešu puisim gāja ar striptīza apgūšanu?
– Jā, striptīzs tiešām ir māksla. Protams, tas prasīja laiku, spēku un gribu. Rezultātu skatītāji var redzēt izrādē. Manuprāt, pateicoties labiem horeogrāfiem (Agris Daņiļēvičs un Aleksandra Kurosova – aut.piez.), puiši pilnīgi apguva šo mākslu. Par to liecina sieviešu reakcija.

– Vai jums bija viegli strādāt ar tādu zvaigžņu komandu?
– Es uzskatu, ka visi cilvēki ir zvaigznes. Mēs kā tādas Dieva zvaigznītes esam uz šās zemes. Tāpēc arī sevi uzskatu par zvaigzni. Sākot darbu pie izrādes, es ne prognozēju, ne arī iedomājos, ka varētu sagaidīt kādas zvaigžņu ambīcijas. Manuprāt, ja cilvēks var atļauties izrādīt kādas ambīcijas, prasības, tad tas nav profesionālis. Ar šādu cilvēku es strādāt negribētu, un tieši tādus ļaudis par zvaigznēm arī neuzskatu. “Kailajos briežos” šādu cilvēku nebija.

– Jūs esat arī mācījies pie populāriem cilvēkiem.
– Jā, mācījos pie slavenā režisora Romāna Viktjuka. Uzskatu, ka pie viņa guvu vissvarīgāko pieredzi kā režisors. Nesen es pabeidzu Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūru. Meistare Māra Ķimele man ļoti daudz palīdzēja. Teiksim, viņa man lika pareizi paskatīties, kas ir teātris, un parādīja, kā ir jāstrādā ar aktieriem.

– Izrādē redzami vairāki atšķirīgi vīrieši, tā ka katram apmeklētājam būs iespēja kādā no viņiem atpazīt sevi. Kurš no viņiem ir visvairāk līdzīgs jums pašam?
– Man ļoti tuvs ir šefa tēls. Tas ir cilvēks, kas organizē citus puišus, veido brigādi, kas dejos striptīzu. Pēc rakstura esam ļoti līdzīgi. Tāpēc esmu izlēmis izrādes “Kailie brieži” krievu versijā šefu tēlot pats.

– Kurš no brieža tipiem mūsdienu sievieti piesaista visvairāk?
– Jā, par to lugā runā arī puiši, pirms viņi sāk atrast sev kaut kādus tēlus. Viņiem ir vīzija, ko sievietes vēlas redzēt, un par to runā un strīdas. Beigās secina, ka ideālais vīrieša tēls sieviešu acīs ir “ģitāru spēlējošs mācītājs ar grādu medicīnā un kontu Šveices bankā”. Taču patiesībā kādu vienu ideālu atrast nevar, jo katrai sievietei tas ir individuāls.

– Kurš no komēdijas momentiem jums pašam lika par kaut ko nopietni padomāt?
– Visa izrāde skatītājiem liek par kaut ko domāt. Man pašam ļoti patīk un visinteresantākā šķiet izrādes kulminācija, kad iestudējuma varoņi pēkšņi nolemj atteiktiem no saviem plāniem un nekādu šovu nerādīt. Tas ir lūzuma punkts. Tomēr ar iekšējiem spēkiem viņi situāciju pārvar un tiek galā ar šaubām. Tas ir tas, ko mēs aicinām darīt visus, kas meklē veidus, kā izdzīvot un mainīt situāciju, kurā nonākuši. Risinājums jāmeklē sevī, varbūt jāatsakās no kaut kā ierasta, no aizspriedumiem un paradumiem.

– Kādai mūsdienās ir jābūt izrādei, lai cilvēki to ietu skatīties un būtu apmierināti ar redzēto?
– Ikvienai izrādei jebkurā laikā ir jābūt domātai skatītājam. Ja režisors vai kolektīvs to gatavo tikai sevis dēļ, tad, manuprāt, nevar gaidīt ko īpašu. Protams, var gadīties arī veiksmes. Ja ļoti talantīgi vai ģeniāli cilvēki producē ko tādu, kas tajā brīdī sakrīt ar sabiedrības vēlmēm un tieksmēm.

– Ko jūs ieteiktu tiem mūspuses ļaudīm, kas ies skatīties “Kailos briežus”?
– Es uzskatu, ka mums nevajadzētu skatīties teātri, lai tur meklētu kļūdas. Es piedāvāju skatītājiem atnākt un vienkārši izbaudīt redzamās situācijas, ļaut uz trim stundām savai dvēselei kļūt mazliet vieglprātīgai. Ir svarīgi atļaut sev izsmieties līdz asarām, jo tā arī ir sava veida terapija dvēselei. Un šī izrāde to piedāvā, kaut arī tai ir ļoti nozīmīgs mesidžs. Kad esat atnācis uz “Kailajiem briežiem”, sākumā atbrīvojaties un baudiet to, ko piedāvā mūsu slavenie aktieri.

– “Kailie brieži” jau dzīvo savu dzīvi. Kādi ir jūsu nākamie plāni? Vai tagad iestudējat ko jaunu?
– Iestudēju šo izrādi krievu auditorijai. Manuprāt, krievu publikai vēl vairāk vajadzētu lauzt dažādus stereotipus. Domāju, ka šī izrāde būs ne mazāk populāra arī krievu cilvēkos.
Vēl pašlaik paralēli strādāju Viļņā, kur iestudēju stāstu par radio medijiem. Tā ir asprātīga un gudra komēdija. Man patīk iestudēt asprātīgas un intelektuālas komēdijas vai parastās komēdijās meklēt ko gudru. Katrā darbā ko tādu var atrast. Parasti komēdijas nav fantāzijas stāsti, bet situācijas ir līdzīgas tām, kas notiek dzīvē. Tikai ir jāprot tās skatītājiem savdabīgi pasniegt, teiksim, izmantojot interesantu valodu.

– Pašlaik Liepājas teātris rāda jūsu iestudēto izrādi “Centrālparks”. Vai mūsu teātrī iestudēsit vēl kādu darbu?
– Jā, es labprāt to vēl darītu. Redzēju, kādi ir Liepājas teātra topošie aktieri, kas drīz beigs Klaipēdas universitāti. Es ļoti vēlētos pastrādāt ar tādiem azartiski noskaņotiem jauniem cilvēkiem. Liepājā ir daudz potenču, ko es gribētu izmantot savās izrādēs. Ceru, ka Liepājas teātrī vēl būs manas izrādes. Es to ļoti gribētu.

Inita Gūtmane,
“Kurzemes Vārds”