“Mēs lidosim uz Venēciju!” – tā mēs – televīzijas “Dzintare” darbinieki – priecīgi klāstījām draugiem un paziņām jau krietni pirms plānotā ceļojuma. “Tagad – krīzes laikā? Baigi biezie esat, vai?” – nereti saskārāmies ar vaļsirdīgi paustu neizpratni.

Pie biezajiem sevi nudien nepieskaitām, toties papildinām zemo cenu aviokompānijas “Ryanair” fanu pulku. Aviobiļetes turp un atpakaļ mums katram kopumā izmaksāja tikai 3,40 Ls. Ne kapeiku vairāk! Minētā aviokompānija ik pa laikam rīko vērienīgas atlaižu akcijas, kad aviobiļetes tiek piedāvātas pat par vienu santīmu, un, ja regulāri pārlūko “Ryanair” interneta mājas lapu, tad trāpīt uz lētajiem lidojumiem nudien nav nekāda lielā māksla.

Ir jau, protams, arī mīnusi – šai aviokompānijai vismaz pagaidām nav tiešo reisu no Rīgas uz Venēciju, tāpēc jālido ar pārsēšanos (piemēram, caur Frankfurtes Hānas lidostu). Labākajā gadījumā, gaidot nākamo reisu, tur jānīkst pāris stundas, sliktākajā – visa nakts. Gribas gulēt? Lūdzu, lidostas neērtie beņķi vai grīda jūsu rīcībā! Tomēr ne jau bezmiega nakts un nospiestie sāni ir spilgtākās atmiņas no šī ceļojuma.

Labirints

Ierodoties Venēcijā, pirmais iespaids – esam iekāpuši skatu kartītē. Grezni, laika zoba un mitruma skarti nami sirreāli izaug tieši no ūdens, kuru intensīvā satiksmē vago dažāda izmēra motorlaivas un kuģīši. Kanālu un kanāliņu šķietami vairāk kā ielu; tiltu un tiltiņu vispār bez sava gala. “Venēcija ir kā labirints,” atzīst pat tās iedzīvotāja Viktorija, kurai kārtējā nomaldīšanās reizē prasām ceļu. Absolūti neizprotama adrešu sistēma, retas un ne visai precīzas norādes tūristus patiešām var novest izmisumā. Šķiet, ka neapmaldīties šajā pilsētā ar pēdējos 200 gados praktiski nemainīto plānojumu ir tikpat kā neiespējami. Par to var īgņoties vai – kā to darījām mēs – vienkārši uztvert kā vienu no šīs unikālās pilsētas šarmantajām īpatnībām un bezrūpīgi klīst, kur deguns rāda. Turklāt tā var redzēt daudzas burvīgas, tūrisma ceļvežos nepieminētas lietas un vietas – fascinējošus iekšpagalmus, nepilnu metru platas ieliņas, mākslinieku instalācijas utt.

Plūdi

Tā klaiņojot, pēkšņi ievērojām, ka arvien biežāk veikalu skatlogos redzamākajā vietā izlikti gumijas zābaki un arvien vairāk pretīmnācēju čāpo ietērpuši kājas šajos apavos. Jauna modes tendence? Izrādās, rudens Venēcijā parasti ir plūdu laiks, un, tā kā pilsēta atrodas 0 metrus virs jūras līmeņa (un lēni turpina grimt vēl zemāk), tad applūst tā ar sasodītu regularitāti. Tērēt naudu gumijniekiem negribējās, taču, nenoliegšu, bija brīži, kad to nožēlojām. Sasniedzot pilsētas galveno – Sv. Marka laukumu (tur kur Dodžu pils, Sv.Marka katedrāle un augstais zvanu tornis), ieraudzījām, ka laukuma malās skalojas mazi vilnīši, kuros šūpojas kaijas, bet pa vidu ved šaura, sausa taciņa. Priecīgi virzījāmies pa to uz priekšu, līdz atdūrāmies pie milzīgas, nepārvaramas peļķes. Griezāmies atpakaļ, taču – ak, vai! – sausā taciņa jau applūdusi. Ūdens līmenis kanālos un daudzās ielās ceļas ar biedējošu ātrumu, veikali aši slēdz ciet durvis, ielu tirgotāji pazūd kur kurais, un atmiņā ataust redzētās fotogrāfijas par plūdiem 2008.gadā, kad ūdens līmenis Venēcijā sasniedza 1,5 m augstumu. Šoreiz, par laimi, tie ir tikai daži centimetri, kas pēc trīs stundām pazūd pilsētas notekās. Protams, izņemot tos pāris litrus, kuri turpina jautri žļurkstēt mūsu kurpēs.

Transports

Iespējams, plūdi ir labākais laiks, lai kāptu kādā laivā un apskatītu pilsētu no ūdens puses. Viens no Venēcijas simboliem, protams, ir līganās gondolas, taču gondoljeru nosauktā cena daudziem liek līgani slīdēt prom un izvēlēties daudz lētāko sabiedrisko transportu vaporetto – nelielu kuģīti, kas pieklājīgā ātrumā kursē gan pa Lielo kanālu, gan citos maršrutos. Ja nolemts ar to vizināties biežāk kā divas reizes, izdevīgāk noteikti ir iegādāties 12, 24 vai 36 stundu biļeti.

Tomēr, ja, neiztukšojot naudas maku, par varītēm gribas izbaudīt braucienu gondolā, meklējiet traghetti – gondolu pārceltuves, kas kājāmgājējus pāri Lielajam kanālam pārvizina par nieka 50 centiem. Tiesa, plūdu laikā gondolu un traghetti piestātņu laipas ir zem ūdens, tāpēc bez gumijas zābakiem (vai slapjām kājām) laivās neiekāpsiet.

Vēderprieki

Cerībā ietaupīt naudu, Venēcijā ieradāmies piestūķējuši somas ar sausajām zupiņām un pusfabrikātu biezputrām. Pamatīgi izceļojušās tās neskartas atkal atgriezās Latvijā, jo viesnīcā no iepriekš solītās karstā ūdens uzvārīšanas iespējas nebija ne vēsts. Tā nu pamatīgi iepazinām vietējo virtuvi – ļoti garšīgus makaronus, picas, itāļu saldēdienus un citus kulinārijas brīnumus. Pirmo reizi mūžā nogaršojām arī picu ar ķilavām. Ko lai saka… otrreiz laikam neņemsim gan. Lētākā pica maksā ap 5 eiro, taču izmērs ir tik pieklājīgs, ka mazāk izsalkuši ceļotāji to droši var dalīt uz pusēm. Tad vēl noteikti var ieteikt nogaršot venēciešu iecienīto dzērienu spriz, ko viņi labprāt iedzer jau ap brokastlaiku un tad visu dienu staigā omulīgi un smaidīgi.

Plunkš!

Jau pieminētajā Sv.Marka laukumā atrodas divas kolonnas, starp kurām pirms vairākiem gadsimtiem izpildīti publiski nāves sodi. Māņticīgākie venēcieši izvairās iet pāri šai vietai, jo tas nesot nelaimi. Drošs paliek nedrošs, arī mēs apmetām lielu loku kolonnām, taču tas laikam nelīdzēja, jo jau pēc dažiem metriem visiem no šausmām auksti kauli – kolēģis, cenšoties iemūžināt skaistu kadru ar gondolām, spēra soli uz aļģu klātām kāpnītēm, kuras negaidot pārvērtās mežonīgā slīdkalniņā! Plunkš lielā kanāla ūdeņos, par laimi, tomēr izpalika, taču turpmāk skaistajiem pakāpieniem kanālmalās metām pieklājīgu līkumu.

Suvenīri

Venēcija ļoti lepojas ar saviem krāšņajiem stikla izstrādājumiem un, protams, maskām (kurš gan nav dzirdējis par Venēcijas karnevālu!), kuras – galvu reibinošā dažādībā uzsmaida vai skumst katrā otrajā skatlogā. Cenas sākumā liekas iepriecinoši lētas, taču tad kādā bodītē šķietami tiem pašiem izstrādājumiem pamanām gluži citus ciparus. Kāpēc tad te viss dārgāks? Pārdevēja skaidro, ka šīs ir īstās, tepat Venēcijā darinātās maskas un īstais no Murāno salas nākušais stikls, bet lētie suvenīri esot made in china. Droši vien viņai taisnība, taču jāatzīst, ka lielākoties gan lētie, gan dārgie nieciņi ir vienlīdz skaisti.

Atgriezāmies no Venēcijas tikai pirms dažām dienām, bet… jau velk atpakaļ. Kaut kas šajā grimstošajā, mazliet rēgainajā pilsētā ir tāds, ka noteikti zinām – brauksim vēl!

Inese Ķestere

Foto no autores personīgā arhīva