Staigāju pa Džūkstes kļavu un ozolu alejām. Vēlāk vāru cidoniju ievārījumu “Brātiņu” mājās. Te dzimis Latvijas Valsts otrais prezidents Gustavs Zemgals, toreiz mājas sauca ”Odiņi”. Šķiet, radu mājīgumu, cepot kanēļmaizītes “Brātiņu” maizes krāsnī.

Iziet no mājām pastaigā ir viegli, pat ieteicami un vēlami – uzlabo asinsriti un atsvaidzina sejas ādu. Būtiski ir tas, ka zinu – atgriezīšos. Mani gaida iekurta krāsns, kanēļkliņģerīši, kūpošas kafijas aromāts un malciņš dzērveņu liķiera. Daudzkārt šāda vai līdzīga aina tēlota reklāmās, tādā veidā modelējot cilvēku dzīves. Latviešu literatūra, manuprāt, arī ir kāda modeļa atspiedums. Literatūra sevī glabā viedus padomus, atklāsmes, brīdinājumus, mierinājumu, jautrus momentus, kā arī kara sakropļotu dvēseļu stāstus. Laiks un profesionāļi darbus sakārto pēc labuma un vērtīguma mēra. Arvien vairāk gan pārliecinos, ka labu un vērtīgu parādību, tai skaitā, literāru darbu, salīdzinoši ir maz. Ar ko salīdzinoši? Nav ne jausmas. 1899. gadā Rūdolfs Blaumanis uzraksta satīrisku feļetonu ”Vai un kā latvietis var izsargāties no dzejošanas?” Izrādās, ”tikai ārkārtēji stipri raksturi no tās var atturēties”.

Mani kaitina dzejnieces Māras Zālītes sacītais – sveika, bāreņu tauta! Iepretim Vairas Vīķes-Freibergas – mēs esam stipri, mēs esam vareni. Mēs neesam ne kalpi, ne liktens pabērni, bet izredzēta tauta.

Daudz jaunu vīriešu nogūlās praulos vārdu un ložu dzirnavās starp Džūkstes ceļu putekļiem.

Bieži vien dzirdu zākāšanos, ka viss ir ”sūds” un nevajag ne kultūras izpausmes, ne izglītību, ne zinātni, ne medicīnu. Ja patiešām tā domājam, tad jau barikādes bija izlikšanās un tie, kas dzied Dziesmu svētkos tādi āksti vien. Vai dēļ šādas attieksmes mums par nāciju vajadzēja veidoties un pēc neatkarības un brīvības kaukt? Sveika, pekstiņtaisītāju tauta, – apēsto vistu stilbiņu un maizes daudzumu apkopo statistika.

Vai Džūkstes zeme ko stāsta? Nē, prāts ir informēts par to, kas gulst uz šiem laukiem, šai augsnē. Lauki klusē salnas kristālos.

Agnese Matisone