Visi jau sen pieraduši pie tā, ka saka: ir grūti laiki. Tomēr tieši šajos laikos, šķiet, īpaši pieaugusi interese par dažādām parastam radošam cilvēkam, ne profesionālam māksliniekam, aizsniedzamām mākslām.

Ne tikai tādēļ, ka tā ir iespēja pie skaistām lietām tikt lētāk, nekā tās veikalā nopērkot. Bet arī tādēļ, ka tā ir iespēja spert soli ārpus nomācošas ikdienišķības, raizēm un stresa. Tiesa, Priekules radošie ļaudis ar mākslu nesāka nodarboties tāpēc – viņi to sāka darīt jau treknajos gados. Un tagad, jau piekto gadu radot, sāk justies aizvien stabilāk. Viņi ir dzīves mākslinieki. No dažādām paaudzēm. Nu jau savi divdesmit cilvēki, kuri piektdienās vairs nespēj iedomāties bez nodarbībām Priekules Mūzikas un mākslas skolā.

“Nu labi, vienu uztaisīšu…”

Priekulniekiem pēdējais kopīgais darbs bija kopš septembra tapušais mozaīkas tehnikā. Līdz šim tajā strādāts nebija – mākslas nodarbībās izmēģināta keramika, aušana, tekstila un ādas apstrāde, filcēšana, arī zīmēšanas un gleznošanas tehniku varēts apgūt, ja vien tāda interese. Kompozīciju, materiālu saderību un citas lietas te mācās darot. Mākslas skolas pasniedzējas palīdzot tikai tad, kad pavisam šķērsām iet, stāsta priekulnieki. Un, ja teorijas trūkums kādreiz arī iegriežot, tad to pavisam noteikti atsverot radošais gars, ko neierobežo iepriekš nosprausti rāmji.

Un priekulnieki nu jau ir atvērti visam un gatavi pamēģināt pat to, kas sākumā nekas aizraujošs nešķiet. “Kad es atnācu, ieraudzīju visus tos rīkus un izdzirdu troksni, flīzēm šķīstot pret grīdu, padomāju: nu labi, vienu darbu uztaisīšu, bet vairāk gan ne,” stāsta Dzintra Dzintare. Šis “vairāk gan ne” pārvērties par triptihu, galdiņu ar dekoratīvu virsmu, fantāzijas motīvu klātiem māla podiem, kaklarotu mozaīkas tehnikā un vēl virkni dažādu ideju. Vajag tikai sākt darīt, un tad jau rodas jaunas un jaunas idejas.

Grūtības aizmirstas, miegs mierīgs

“Nodarbības ir vajadzīgas. Ja ir tikai darbs un mājas, tad vajag kaut uz brīdi no tā izrauties, atslēgties no visa,” saka Andris Retējums. Ja ir slikti ar veselību, tad varbūt pat pie ārsta nevajagot iet: “Nodarbības laikā pulss un asinsspiediens izlīdzinās.”

Radīšanas terapeitisko efektu piemin arī citi Mākslas skolas nodarbību apmeklētāji. Daktere Ilona Krivenčenko saka: pēc smagas darbadienas atliekot stundu pusotru pastrādāt ar mālu vai mozaīku un visas grūtības aizmirstoties un miegs ir mierīgs. Skolotāja Viktorija Bulavkina skolas nedēļas nogurumu aizmirstot no domas par gaidāmo piektdienas vakaru vien.

Radošie cilvēki Priekulē darbojas jau piekto gadu. “Mēs esam noturējušies,” saka māksliniece un pedagoģe Kristīne Cukura.

Šajā laikā divi projekti īstenoti ar Valsts kultūrkapitāla atbalstu: viens no tiem bija par vilnas velšanu jeb filcēšanu, otrs – “Mozaīka”. Bet nu jau Priekules radošie darbojas visu laiku, negaidot atbalstu no kāda konkrēta projekta. Arī tagad pēc “Mozaīkas” nekas nebeidzas.

Prasme šo gadu laikā ir augusi, nešaubīgi saka Dzintra Dzintare: “Tagad uz pašiem pirmajiem darbiņiem pat netīk vairs skatīties.” Visādā ziņā tagad viņi jau ir sasnieguši līmeni, kad ne tikai zina, ko grib, bet arī, kā to panākt.

Cits citu papildina

Pa šo laiku ir izveidojusies arī komanda. Turklāt retais ir spējis noturēties, neieinteresējot un neievelkot mākslā arī savus ģimenes locekļus. Piemēram, Dzintaru ģimeni pārstāv vecvecāki Dzintra un Modris un mazdēls Markuss. Kopā strādājusi Priekules slimnīcas daktere Ilona Krivenčenko un viņas meita Jana Borisova. Viens otru papildina ģimenes ārste Maija Retējuma un viņas vīrs Andris Retējums.

“Es pat teiktu, ka esam pa šiem gadiem saauguši,” saka Dzintra Dzintare. Tie, kas kļuvuši par savējiem, tādi paliekot arī tad, ja vairākus mēnešus uz nodarbībām neatnāk. Un nodarbības Mākslas skolā nenorit slēgtā lokā, kur no malas neviens nevar ielauzties – to apliecina, piemēram, tas, ka šogad, uz “Mozaīku” atnākuši pāris Priekules vīru, par kuriem līdz tam nevienam prātā nav nācis, ka viņi tendēti uz mākslinieciskām izpausmēm, stāsta dalībnieki. “Tas ir ļoti labi, ka uz nodarbībām var iet visa ģimene,” uzsver Dzintra Dzintare.

Nodarbībās bez kādām grūtībām arī sadzīvojot kā latviešu, tā krievu valoda.

Ja pa diviem, sāns pie sāna strādā, tad ieguvums ir arī tas, ka viens var aizrauties fantāzijās par krāšņiem rakstiem, kamēr otrs rūpīgi un pacietīgi izdara melno darbu – aizsmērēt virsmu ar pamatmasu, smejas Maija Retējuma. Vai arī izzāģē no flīzes sievas uzzīmēto rakstu, piebilst Dzintra Dzintare. “Tad man tik atliek paņemt āmuriņu, sasist to un likt atkal kopā.”

Vajag to īpašo atmosfēru

Daļa dalībnieku tagad jau strādājot arī mājās – gan ar mālu, gan flīzēm, gan citiem materiāliem. Tiesa, ne vienmēr izdodas, ja esi viens, saka Viktorija Bulavkina. Kad lūgusi vīru no vecas veļasmašīnas iztaisīt podnieka ripu, vīrs vaicājis, vai viņa tiešām mājās strādāšot. Viktorijai nācies atzīt, ka laikam tomēr ne, jo ir vajadzīga tā atmosfēra, kas valda nodarbībās, kad visi ir kopā.

“Lai arī runā par krīzi un saka, projektiem naudas nav, es lasu un klausos, ka gan mūsu bijušajā rajonā, gan citur Latvijā cilvēki nāk un rīko radošās nodarbības, vai kā nu katrs tās nosauc,” saka Dzintra Dzintare. Tātad cilvēkiem to vajag.

Dina Belta,

“Mēs esam vislabākais piemērs, ka to var jebkurš,” saka viena no Priekules radošajiem, Dzintra Dzintare. “Un teikt: man jau nesanāks, – tā ir tikai atrunāšanās.” Te daļa viņu (no kreisās): Viktorija Bulavkina, Rebeka Cukura, Kristīne Cukura, Daina Fomina, Maija Retējuma, Sarma Henka, Baiba Henka un Andris Retējums.

Janas Borisovas ekspresīvās gleznas mozaīkas tehnikā.

Virtuves interjers Maijas Retējumas stilā.