Reizi nedēļā izvēlēsimies iepazīstināt jūs ar kādu filmu no portāla filmas.lv, kas brīvpieejā piedāvā noskatīties latviešu kinorežisoru darbus, turklāt tādu, kas pirmā neienāktu galvā, runājot par nacionālo kino. Mēģināsim saprast, vai tās pelnījušas uzmanību vai kritīs aizmirstībā.

Jebkurā pārejas procesā ir atkritēji. Rodas jautājums – ko darīt ar šādiem cilvēkiem, kuri kāda iemesla dēļ nav gatavi adaptēties vai iekļauties jaunajos apstākļos? Režisores Unas Celmas 2002. gadā tapusī kinofilma “Sauja ložu” ir stāsts par laikiem un to nesējiem. Tas ir šokējošs un skaists savā brutālismā, radot sarežģītu skatīšanās pieredzi, kas it nemaz nav piemērota slinkai sestdienas pēcpusdienai ar saldējumu rokās. Ja skatītājs ir gatavs kam tādam, tad “Sauja ložu” ir absolūts meistardarbs.

Filma stāsta par jaunieša Ivara un viņa krusttēva Freda dzīvi (drīzāk eksistenci) pamestā munīcijas fabrikā. Centienus nopelnīt un izdzīvot pārtrauc Lienes, ekscentriskas bohēmistes, ierašanās un mīlas trijsstūris starp cilvēkiem, kuriem laime ir pašlaik nesasniedzama un tāla, draudot iznīcināt ne tikai savstarpējās attiecības, bet arī pašu nākotni.

Sižetu uztverot burtiski, filma varētu šķist mazliet par sausu, bet visos personāžos var atrast arhetipu  paliekas, ko pasvītro to darbības, – Ivara pasivitāte un nespēja pastāvēt par sevi, Freda liekulība un “visa pasaule ir slikta, man ir taisnība” pārliecība un Lienas pārlieku milzīgā pašpārliecinātība un neapmierinātība ar esošo, cerībā iegūt ko vairāk. No aktieru ansambļa izceļas Kristīne Nevarauska Lienes lomā, kura par saviem centieniem saņēma Lavijas nacionālo kinobalvu  “Lielais Kristaps”, bet katrs aktieris sniedz pievienoto vērtību (Jānis Mūrnieks pārliecinoši iemieso nespējīgo Ivaru ar skatienu, kas burtiski izdveš saucienu pēc palīdzības).

Filmas kinematogrāfija ir apbrīnas vērta. Spēja apvienot 21.gadsimta sākuma Latvijas, it īpaši Rīgas, eklētisma un padomju brutālisma arhitektūru ar noplukušām ēkām un izdangātām ielām poētiskā veidā šķiet neticama, bet filmas kamera atrod veidus, kā notvert gan cilvēku emocijas, gan arī laika rekonstrukciju elegantā manierē. Skaņu celiņš no Mārtiņa Brauna šķiet – nu gluži kā skaņu celiņš no Mārtiņa Brauna, ar klasisko latviešu sintezatora radīto atmosfēru, dažreiz sasniedzot šausmu filmas ambianci. Nezinu nevienu, kurš klausītos šo mūziku, ejot pa ielu, bet filmai par zudušiem sapņiem šāda skaņu palete nenāk par sliktu.

Latviešu kino (kvalitatīvs latviešu kino) daudziem jauniešiem šķietami sākas ar brīdi, kad tādas filmas kā “Mammu, es tevi mīlu” kļuva stilīgas, kā arī kļuva pieņemami teikt, ka latvieši prot uzņemt labu kino.

Man šķiet, ka arī “Sauja ložu” ir kaut kas nacionālajai kinoindustrijai lieliski netipisks, un man ir žēl, ka šī filma iznāca laikā, kad publika tai īsti nebija gatava.