Iepazīstinām ar latviešu kino – “Amatieris”
Deivids Balodis
liepajniekiem.lv
Turpinām iepazīstināt jūs ar filmām no portāla filmas.lv, kas brīvpieejā piedāvā noskatīties latviešu kinorežisoru darbus.
Jāņa Norda 2013. gada filma ”Mammu, es tevi mīlu” noteikti ir viens no zināmākajiem latviešu pēdējo gadu laikā tapušajiem kinodarbiem, ne tikai starptautiskās atzinības, bet arī vispārējās kvalitātes dēļ. Režisora pirmais pilnmetrāžas gara darbs ”Amatieris” (2008. gads) ir neapstrīdami spēcīga debija.
Filma stāsta par Viktoru, bijušo sportistu, tagadējo žurnālistikas studentu un narkotiku dīleri ”uz pusslodzi”. Viktora draudzene Iveta ir saņēmusi apstiprinājumu studijām Amsterdamā, un galvenais varonis, mīlestības un avantūrisma pilns, vēlas doties viņai līdzi, maciņa trūkumu aizpildot ar lielāku aktivitāti apreibinošo lietu apritē (gan lietošanā, gan tirgošanā). Protams, ka viss neies, kā plānots, un Viktoram nāksies domāt ātri, lai atrisinātu radušās problēmas.
Stāsts šķiet šablonisks, ja ņem vērā ārzemju kino kanonu (vismaz tematiski jūtamas ”Vilcienvakte” un ”Ķieģelis” atblāzmas), bet rodas sajūta, ka skatītājs vienkārši novēro notikumus. ”Amatiera” operatora kamera skatītāju ievelk Viktora pasaulē, izmantojot klaustrofobiskus leņķus un afišējot statīva trūkumu. Jāņa Norda paša veidotais scenārijs un spēcīgā režija un Edgara Samīša pārliecinošais tēlojums ir pusotras stundas vērti un sniedz milzīgu pievienoto vērtību.
Skaņu celiņš ir stipri viduvējs, kaut arī pārsteidzoši atbilstošs un atmosfērisks, it īpaši papildinot narkotiku izraisītas eiforijas tēlojumu. Vienīgais, kas izvelk no filmas, ir tās nepastāvīgais morālais tonis. Dažkārt filmā notiekošais atgādina 9. klases sociālo zinību stundu. Uzstādījums ”narkotikas ir sliktas” nav nepareizs, bet disonance starp dažādiem filmas notikumiem ir apdullinoša (intervija ar tenisisti filmas vidū ir atbilstošākais piemērs, nabaga Viktoru padarot par aizvainotu ”nesaki, kā dzīvot” jaunieti).
Bet kopumā un bez ironijas ”Amatieris” ir lieliska filma. Emocionāli varbūt tā nespēlēs uz sirds stīgām, bet Jāņa Norda debija ir klīniska analīze par cilvēkiem, viņu lēmumiem un to iznākumiem – zinātniska savā ziņkārībā un mērķtiecīga attēlojumā.