Liepājnieki nav izņēmumus, un uz pasaules hokeja čempionātu Manheimā ir devies paprāvs atbalstītāju pulks, lai ar Latvijas komandu dalītu kā zaudējuma, tā uzvaras brīžus.  Par to, kā dažiem no viņiem tur gāja, lasiet turpinājumā.

“Nekur tā neskan Latvijas himna, kā hokejā”

Edvīns Guzikats un Armands Jansons ir rūdīti hokeja fani. Šī nebūt nebija pirmā reize, kad viņi devās ārpus valsts robežām, lai atbalstītu Latvijas hokeja izlasi. Armands atzīstas, ka rit jau septītais gads, kad saslimis ar šo slimību. Savukārt Edvīnu ne tik ļoti aizrāvis šis sporta veids, kā iespēja atbalstīt Latviju. Viņaprāt, šajos grūtajos laikos to ir jādara vēl jo aktīvāk, turklāt šādi var popularizēt mūsu valsti, pilsētu, kultūru.

Abi piekrīt, ka salīdzināt emocijas, kādas rodas vērojot spēli televizora ekrānā un klātienē, nevar. Tā ir īpaša atmosfēra. “Nekur citur neesmu dzirdējis Latvijas himnu skanam tā, kā hokeja spēlēs. Un tā ir viena no latviešu dīvainībām. Aizbraucot citur, tā dziedāt varam, bet šeit – ne,” neizpratnē ir Edvīns, piebilstot, ka radītās sajūtas un emocijas  ir neatkārtojamas. Iespējams, šis fenomens slēpjas apstāklī, ka tajā mirklī savstarpēji jūtamies daudz vienotāki, aizmirstot par problēmām.

Edvīns un Armands apmeklēja pirmās trīs Latvijas izlases spēles. Lai arī divās no tām piedzīvots zaudējums, liepājniekos tas nav radījis vilšanos. “Viņi darīja visu, kas bija viņu spēkos. Puikas cīnījās,” pārliecināts Edvīns, un viņiem ikreiz nepieciešams fanu atbalsts.

Uz Vāciju ar automašīnām viņi devās astoņu cilvēku liela kompānija. Taču jāsaka, ka mērķis nebija tikai spēles. Brīvais laiks tika pavadīts aktīvi, iepazīstot citas Vācijas lielākās pilsētas, kā arī kaimiņvalsti Luksemburgu.

Fantastikas emocijas pēc brauciena ir gan Edvīnam, gan Armandam. Viņi iepazinušies ar citu valstu faniem, ar kuriem pēc spēlēm arī tusēts speciāli Latvijas hokeja faniem izveidotā īru krodziņā “Manheimas balti krekli” ar mūziķiem Normundu Jakušonoku un Gunāru Meijeru priekšgalā. Tur jautrība situsi augstu vilni – dziedātas latviešu dziesmas, dzerts alus, pārrunāti pēdējie hokeja jaunumi, kā arī veicināta draudzība ar citu valstu līdzjutējiem. Sevišķi Edvīns uzteic šveiciešus. “Viņi ļoti atbalsta latviešus. Mēs zinām viņu saukļus un dziesmas, bet viņi mūsu – “Sarauj, Latvija!”,” pastāsta liepājnieks.

Runājot par fanu atribūtiku, neatņemama sastāvdaļa ir krekls, bet uz galvas – cepure vai kāds matu kušķis. Ir bijušas reizes, kad liepājnieki, maiņas ceļā, tikuši pie citu valstu atribūtikas. Viņi piekrīt, ka vajag iztaisīties interesanti – gan, lai operatori pamanītu, tādējādi nokļūstot televīzijas ekrānā un mājiniekiem būtu prieks, gan arī, lai citiem būtu par ko pabrīnīties. Taču paši jūtas diezgan konservatīvi, lai saģērbtu mugurā ko pilnīgu traku un izkrāsotos līdz nepazīšanai. “Ākstāmies tāpat,” nosmej Armands.

“Latviešu fans nevienam pāri nedara”

Atbalstīt komandu bija ieradušies arī tie, kas kādu iemeslu dēļ vairs nedzīvo Latvijā, taču dzimtenes sajūtu nav zaudējuši. Un viens no tiem bija arī Guntars Hartmanis, kurš kopš pagājušā gada maija dzīvo Norvēģijā. Viņš piedalījies vismaz piecos hokeja turnīros, un atzīst, ka ir viens no tiem trakajiem, kas vazājas apkārt. “Kad ir iespēja, tā braucu,” saka Guntars. “Grūti tam visam atcerēties pirmsākumu. Vai nu pie vainas ir bara instinkts, kas ievelk iekšā, vai nu līdzi jušana.” Viss sācies ar to, kad, vēl Latvijā esot, devies uz vietu, kur pie alus kausiem visi kopīgi skatījušies spēles. Un tā tas turpinoties joprojām. “Tagad es un vēl vairāki latvieši, izkrāsojot vaigus, uzvelkot kreklus un cepures, radām izbrīnu vietējos,” smejoties pastāsta Guntars.

Šogad brauciens uz pasaules čempionātu hokejā Guntaram izvērties, kā viņš pats saka, diezgan ekstrēms. Divas naktis nācies pavadīt stacijā, jo nebija sarunātas naktsmājas. “Par vēlu sāku meklēt kādu hosteli vai viesnīcu. Jau vairākus mēnešus iepriekš par saprātīgām cenām viss bija norezervēts,” pašķendējas vīrietis, tāpēc ar draugu nācies staigāt pa dažādām pilsētas vietām un piebiedroties citiem latviešu līdzjutējiem. Šeit viņš piemin arī slaveno īru krodziņu. “Tur diezgan labi varēja sajusties kā Latvijā,” smaidot atceras Guntars. “Tobrīd vietējie praktiski neiegriezās, bet tie, kas tomēr ienāca, brīnījās par mūsu izskatu un izturēšanos.” Nekādu konfliktu vai pārpratumu šeit nenotika, taču Guntaru nepatīkami pārsteidza vācu drošības dienesta darbinieku attieksme pret latviešu līdzjutējiem hallē. Neliels konflikts izveidojās arī viņam pašam. “Viņi ņēma par daudz pie sirds mūsu fanošanu. Iespējams, vainojama negatīvā pieredze ar citu valstu faniem, jo domāja, ka esam tādi paši. Taču latviešu fans nevienam pāri nedara. Un arī šoreiz nekādu nopietnu konfliktu no mūsu puses nebija.” Taču tas nav spējis aizēnot prieku, ko sniegusi hokeja spēle. “To vismaz reizi dzīvē jāizjūt ikvienam,” iesaka Guntars.

Arī šogad Guntaram bija līdzi īpašais fanošanas krekls, kas ar viņu ir kopā jau no paši pirmā hokeja turnīra. Tam piepulcējusies arī cepure un šallīte, kas tiek vienmēr ņemti līdzi. “Ir čempionāti, kur drīkst ienest taurīti, un ir tādi, kur nedrīkst. Šoreiz varēja, taču pirms tam ieteiktu šo lietu noskaidrot,” aicina Guntars. Viņš atzīst, ka hokejā esam vieni no karstasinīgākajiem faniem. Viņš latviešus salīdzi ar futbola faniem citās valstīs, tikai bez viņiem raksturīgās agresijas pēc zaudētām spēlēm. “Esam vieni no radošākajiem izdomas, dziedāšanas un līdzi jušanas ziņā,” novērojis Guntars. Viņš priecājas, ka neesam kā citu valstu fani, kas atnāk gandrīz kā uz operu vai teātra izrādi un gaida, kad kaut kas notiks.