Skan divas ģitāras, vīrieša balss, izpildot dažādu mūzikas stilu sirdi aizkustinošus skaņdarbus, un skan stepa dejotāju kurpju radīti piesitieni pret skatuves grīdu.

Tas viss cits citu papildina, piedāvājot ausīm un acīm baudījumu. Šo projektu uz Latvijas 1. rokkafejnīcu aprīlī bija atvedis liepājnieks Andrejs Gradinārovs, bijušās grupas “Andretti” solists.

Satika ideālus partnerus

Dzimtajā pilsētā Andreju sastapt vairs negadās nemaz tik bieži. Tas tāpēc, ka viņa pašreizējā mītnes vieta ir galvaspilsēta, kur jaunietis studē Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. “Es mācos par džeza mūzikas skolotāju,” stāsta 3. kursa students, kurš iegūtās zināšanas liek lietā, pie sevis mājās mācot bērniem dziedāšanu. Pēc studijām Andrejs plāno atgriezties savā mīļajā Liepājā. Ko tieši šeit darīs, kur strādās, viņš vēl nezina, taču par pedagogu kādā mācību iestādē, visticamāk, nekļūšot.

Paralēli studijām Andrejs galvaspilsētā bija nodibinājis grupu, tā gan vairs nedarbojas. Taču viņš turpina piedalīties dažādos muzikālos pasākumos, kuros pašlaik liepājniekam pievienojas mūziķi Kārlis Alviķis, grupas “Dzelzs vilks” basģitārists, un Iļja Šneiveiss.

Kādā Dzejas dienu sarīkojumā Andrejs ievēroja Rīgā labi zināmās deju grupas “Soul Tap” meitenes Gunu Kašu, Anniju Ķeseli un Guntu Tomsoni. “Mums tajās Dzejas dienās bija jāspēlē, un arī viņām bija jāuzstājas. Izdomājām sadarboties. Mums ļoti labi sanāca un radās ideja uzstāties arī turpmāk kopā,” satikšanos atminas Andrejs. Savu sadarbības produktu viņi jau atrādījuši dažādās vietās, piemēram, mazajos Rīgas teātros un klubos, kā arī divreiz Latvijas 1. rokkafejnīcas sarīkojumu sērijā “Laternu gaismā”, gūstot no klausītājiem labas atsauksmes.

Pašlaik stepa dejotājas un Andrejs ar pavadošajiem mūziķiem veido izrādi “Taureņu vakars”, kas varētu būt gatava septembra sākumā. “Izrādē darbosies konferansjē, kā tas bija agrākos džeza koncertos. Tas būs vīrs žaketē ar cigāru rokā, kurš pirms dziesmām stāstīs stāstu par taureni un vakaru,” nedaudz izrādi ieskicē Andrejs. Viņš uzsver, ka “Soul Tap” dalībnieces labā līmenī spēlē perkusijas, tāpēc bez dejām viņas kopā ar stiprā dzimuma mūziķiem izrādi papildinās ar dažādu mūzikas instrumentu skaņām, piemēram, būs dzirdams akordeons, stabules, klavieres un, protams, ģitāras. “Izrādes laikā mēs vēlamies saglabāt intīmu gaisotni, tāpēc gribam to rādīt sēdošai publikai, kura paralēli var iemalkot vīnu,” vēlmi izsaka Andrejs. Izrādi plānots rādīt uz nelielām skatuvēm. Mūziķis jau runājis ar dažiem mūsu pilsētas kultūras pārstāvjiem, ka “Taureņu vakaru” varētu izrādīt arī Liepājā.

No trakā ceļojuma gūst iedvesmu

Tagad koncertos Andrejs vairāk uzstājas ar citu radītiem skaņdarbiem. Taču viņa pūrā ir arī vairākas paša dziesmas, kuras kādu dienu, iespējams, tiks ierakstītas studijā. Liepājā dzimušais mūzikas cienītājs apgalvo, ka labu iedvesmu dziesmām viņš radis no nesenā 52 dienu garā ceļojuma uz Āfriku. “Es biju iekrājis naudu, lai iegādātos mašīnu. Bet tad izdomāju, ka man to nevajag, un piezvanīju draugam, sakot: braucam uz Āfriku!” Andrejam nepatīk ceļot kā vairumam tūristu pa iepriekš izstrādātu noteiktu maršrutu. Viņam ar draugu bija paredzēts tikai viens galvenais punkts – Maroka, taču nokļuvuši vēl tālāk. “Mēs ceļojām cauri visai Eiropai. Kur gribējām, tur palikām ilgāk. Braucām ar autobusiem, vilcieniem, prāmjiem un arī stopojām.”

Andrejs un viņa draugs Reinis Jaunais Latviju atstājuši ar ģitāru uz pleciem. Polijā draugi nejauši nokļuvuši džeza festivālā. Viņi piebiedrojušies mūziķiem afterpārtijā, kur uzspēlējuši kopā ar festivāla dalībniekiem un apmeklētājiem. Tur un arī citviet Eiropā duets klausītājus priecējis ar latviešu folkloru, kas radījusi apkārtējo lielu interesi. Tālāk par Spāniju ģitāras līdzi viņi nav ņēmuši, jo jau tur bijis pārāk karsts, lai sev līdzi nestu tik lielu bagāžu. Turklāt nevarēja zināt, kā klāsies vēl neiepazītajā kontinentā.

Un piedzīvojumu tik tiešām nav trūcis. Andrejs sāk ar to, ka, braucot ar autobusu, viņi izkāpuši par ātru un nokļuvuši Rietumsahāras vidū. Garām nav braucis neviens transports, un jau šķitis, ka tuksneša vidū būs jāpaliek pavisam. Mūziķis ar smaidu atceras drauga sajūsmas pilnos kliedzienus, nejauši ieraugot pamestu ūdens pudeli. Latviešus izglābis kāds vietējais, kurš pārgurušos ceļotājus aizvedis uz savām mājām, kur izguldinājis un pabarojis. “Kad nākamajā rītā pamodāmies, pie mums istabā ienāca vīrs, vienā rokā turot kumpi, otrā – āža galvu. Man pirmā doma bija tāda, ka mēs esam paredzēti upurēšanai. Taču izrādījās, ka āzis bija mums par godu nokauts,” smaida Andrejs. Kad baltādainie jaunie vīrieši devušies prom, afrikānis atvadījies, sakot, ka šīs tagad ir viņu mājas un viņu ģimene. Andrejs īsti nezina, kāpēc no vietējā izpelnījušies tādu laipnību, taču pieļauj, ka tas bijis tādēļ, ka namatēvs kādam no viņiem gribējis izprecināt savu meitu, par ko devis nepārprotamus mājienus. Andrejs vēl piebilst, ka Āfrikas ļaudis vispār ir ļoti laipni un atsaucīgi, tiem eiropieši nestāv ne tuvu klāt.

 Andrejam spilgti atmiņā palicis vēl kāds notikums – nomaldījušies no ceļa, viņi ieraudzījuši tādas kā robežsargu būdiņas, kuru tuvumā staigājuši vīri ar automātiem rokās. Andrejs neslēpj, ka viņiem bijis bail iet garām draudīgajiem vīriem, tāpēc izdomājuši iegriezties vienā mājelē un ar viņiem draudzīgi aprunāties. “Četrus reiz četrus metrus platajā būdiņā atradās kādi pieci vīri. Kad viņi mūs ieraudzīja, nenormāli nobijās un uzvedās kā jukuši – visi kliedza un reizē runāja,” redzēto atstāsta Andrejs. Kad visi nomierinājušies, Andrejs noskaidrojis, ka abi ar draugu ir aizmaldījušies uz vietu, kas ir ceļa gals – priekšā vēl bijis mazs ciematiņš, bet pēc tam sekojis tuksnesis. Savukārt vīru uzdevums ir Rietumsahārā, Marokas okupētajā teritorijā, ķert bēgļus no Mauritānijas.

Uz jautājumu, vai nav žēl, ka nauda iztērēta par ceļojumu un ka nav iegādāta mašīna, Andrejs atbild, ka ne: “Šī ir trakākā lieta, ko esmu savā dzīvē izdarījis. Ceļojuma laikā varēja izbaudīt traku un brīvu dzīvi. Kas nekait ar kailām krūtīm gulēt šūpuļtīklā Spānijas pludmalē, uzpīpēt kāsīti un dzert no kokosrieksta kokteili!” No ceļojuma viņš pārradies ar pārliecību, ka latvieši par savām likstām čīkst pārāk daudz un bieži vien nepamatoti rāda drūmu seju. “Es redzēju, ka Āfrikā cilvēkiem iet daudz sliktāk, daļai tik tiešām nav naudas, tomēr viņi ir laimīgāki nekā mēs,” pārliecinājies Andrejs, kura radītajās dziesmās klausītāji noteikti turpmāk varēs saklausīt pozitīvas notis un arī kādas mūzikas skaņas, kas aizgūtas no Āfrikas.

Inita Gūtmane,
“Kurzemes Vārds”

Andrejs Gradinārovs (no kreisās) kopā ar Mārci Kalniņu Latvijas 1. rokkafejnīcā piedāvāja daudzveidīgu dziesmu programmu.

Ar draugiem Āfrikā.

Izžuvusi upe.