Teātra izrāde – tā nav tikai aktierspēle. Tā ir vesela pasaule – citreiz tā ieved teiksmainā mežā, lauku mājas nabadzībā vai pornofilmu cenzora darba telpā. Tas, kāda ir šī vide, ir scenogrāfa lauciņš. Taču viņam to neuzburt bez butaforu, dekoratoru un galdnieku palīdzības.

Scenogrāfija nedrīkst dominēt

Skatuvei priekškars ir atvērts. Skapīši un plauktiņi jeb izrādes “Nezinītis” varoņu istabu iekārtojums apgāzts guļus. Klaudz āmuri, strādniekiem sitot nagliņas. To visu cītīgi vēro un pa norādījumam dod gados jauns vīrietis – tas ir Uģis Bērziņš. “Nezinītis” ir otrais iestudējums Liepājas teātrī, kuram viņš veido scenogrāfiju – pirmais bija “Cenzors”.

“Scenogrāfs ir pelēkais kardināls, viņš pieliek savu roku, lai palīdzētu izrādei, nevis lai izpaustu sevi. Ja scenogrāfija dominē, tad ir bijis slikts scenogrāfs,” uzsver Uģis Bērziņš. Scenogrāfam darbs sākas, kad ir notikusi tikšanās ar režisoru, kurš izstāstījis par izrādi, devis savu redzējumu par skatuves iekārtojumu. “Pēc tam scenogrāfs izdomā telpu un savu ideju piedāvā režisoram, un tad veidojas dialogs, kam seko tīri tehniskas lietas,” stāsta U. Bērziņš, kurš sadarbojies ar daudziem labi zināmiem režisoriem, kā Alvi Hermani, Gaļinu Poļiščuku un Juri Rijnieku.

“Es katru reizi taisu ko pilnīgi citādāku,” apgalvo U. Bērziņš. “Labs scenogrāfs ir tāds, kas katru reizi uzliek sev jaunus pārbaudījumus, neveido tādu scenogrāfiju, kas ir jau pārbaudīta vērtība un par kuru esi pārliecināts, ka tā nostrādās. Ir jāmeklē jauni risinājumi, jāīsteno tādas idejas, par ko neesi sākotnēji drošs, kā to paveikt.” Pie saviem grūtākajiem darbiem gados jaunais scenogrāfs uzskata iekārtojumu Andra Buļa monoizrādei “Lidojums”, kurā skatītāji un aktieri atradās lidmašīnas korpusā.

Pēc U. Bērziņa teiktā, veidojot scenogrāfiju, ir jādomā, vai tā atbilst izrādei, vai palīdz aktieriem un paspilgtina dramaturģiju. “Sākumā noteikti nedrīkst domāt par to, cik tas izmaksās. Tad ideja vienmēr zaudē,” viņš ir pārliecināts. Mūsdienās esot ierasti, ka teātru direktori vēršas ar lūgumu netaisīt neko dārgu. Ieraugot maketu “Nezinītim”, arī Liepājas teātra ļaudis baidījušies, vai iekārtojums nebūs par lepnu šim taupības laikam. Tomēr, liekot lietā izdomu un pieredzi, labs scenogrāfs ar mazu naudu varot paveikt lielas lietas. Tā tas bija arī “Nezinīša” gadījumā.

Otrreiz izmantot nevar

Liepājas teātra pēdējā, ceturtajā stāvā atrodas Mālderzāle. Kad līst lietus, dzirdama lietuslāšu pakšķēšana. Bet šoreiz klusumu pārtrauc tikai šujmašīnas ritmiskā murrāšana, vecākai dekoratorei Jolantai Miķelsonei šujot prospektu skatuves gala sienai. Darbā aizņemta un klusa ir arī dekoratore Iveta Vasile, kura deviņus reiz divpadsmit metru platajam melnajam audumam sprauž klāt krāsainus ornamentus. Vēlāk šis audums pa lūku no trešā stāva nonāks pie cilvēkiem, kas iekārto skatuvi.

Laika, lai visu paveiktu, parasti nav nemaz tik daudz, tāpēc ar darbadienu strādātājām bieži vien ir par maz. Miegam arī ne viena vien stunda nozagta, lai izdomātu, kā paveikt to, ko iecerējis scenogrāfs. “Viens scenogrāfs mums iedod maketu, cits bildi. Vēl kāds parāda attēlu datorā,” stāsta J. Miķelsone. “Un tev pašam jāizdomā, kā to uztaisīsi un no kādiem materiāliem.” Lai izgatavotu izrādei “Tēvocis Vaņa” egles ar bērzu stumbriem, dekoratores pat braukušas uz laukiem un cītīgāk pētījušas bērzu stumbrus. “Šajā profesijā ar to vien nepietiek, ka prot krāsot. Jābūt atbilstošai izglītībai, jāpārzina dažādas tehnoloģijas, jāmāk šūt un bezmaz jābūt celtniekam, jo visai bieži, lai dabūtu kaut kādas faktūras vai apjomu, izmantojam makrofleksa putas,” skaidro dekoratore.

Lai iegūtu vajadzīgos materiālus, teātra darbinieces apstaigā gan Liepājas audumu veikalus, gan pasūta nepieciešamo no uzņēmuma “Juglas audumi”. Bet dažreiz ar to ir par maz. “Esam pasūtījuši audumus pat no Austrijas, piemēram, izrādes “Tēvocis Vaņa” priekškaram, kurš bija vairāk nekā simts kvadrātmetru liels,” gadījumu atminas J. Miķelsone.

Dekorācijas izrādēm, kuras jau norakstītas, tagad sagūlušas vairākus metrus garā un augstā skapī teātra gaitenī. “Materiālus, kas taisīti izrādēm, otrreiz izmantot nevar. Tas būtu autortiesību pārkāpums, jo tā bijusi kāda konkrēta mākslinieka iecere, viņa darbs. Ir scenogrāfi, kuri izmanto savus agrākos darbus, teiksim, Mārtiņš Vilkārsis,” aizkulises atklāj J. Miķelsone.

Runājot par to, kā laika gaitā mainījusies scenogrāfija, viņa spriež, ka mūsdienās ar minimāliem līdzekļiem cenšas panākt maksimālu efektu. “Tagad biežāk gleznojam prospektus, agrāk tos uz baneriem nodrukāja un pasūtīja. Man šķiet, ka pašu gleznotie tomēr ir labāki, tie ir mākslinieciskāki, dzīvāki, tos var veiksmīgāk izgaismot,” salīdzina J. Miķelsone. Gadās, ka dažreiz kādai dekorācijai vai prospektam krāsa nav tā īstā, tad to cenšas labot gaismotājs. Citreiz atkal kas skatītāju priekšā saplīst. “Tad gan man sirds salecas,” smaida dekoratore.

Ne viss ir dabiskā lielumā

Uz galda atrodas krāsu bundžas. Pie sienām piestiprināta lauvas galva, turpat netālu lidinās divi lieli zelta krāsas eņģeļi. Uz galda kokakolas bundžiņa, tāda pati, tikai nedaudz lielāka, uzzīmēta uz papīra. Tā izskatās telpa, kur rosās butafore Ausma Neiburga. Kad “Kultūras Pulss” iegriežas pie mākslinieces, viņa steidz paveikt butaforijas izrādei “Nezinītis” – galvasrotu, spārnus, dzēriena bundžu, piparkūku maisus, āmuru un citas lietas.

Ausmas kundze no ilggadējās pieredzes spriež, ka ļoti sarežģīti ir izgatavot lielas, ģeometriskas lietas, piemēram, sfēriskas bumbas, taču daudz vairāk laika aizņem sīki un smalki priekšmeti. Kā piemēru viņa rāda uzzīmētu spoguli, kuram ir ar ziedu ornamentiem izdaiļots rāmis. Tāpat daudz laika pavadīts, lai izrādei “Vīnes valsis” taptu eņģeļi. Tos vajadzēja atliet ģipsī, špaktelēt, slīpēt, detaļas kopā līmēt, līdz tie taptu tādi, kā iecerēts.

No Ausmas kundzes darbnīcas nāk arī lietas, kas no tālienes izskatās ēdamas, bet patiesībā ir tikai acu apmāns – tās radītas no papīra, putuplastas vai auduma. Dažreiz tās ir dabiskā līmenī, bet citreiz palielinātas, lai skatītājiem būtu labāk saskatāmas.  

Ja kādreiz butafore izgatavojusi teju visu, tad tagad tādas vajadzības vairs nav, jo daudz kas atrodams veikalos, teiksim, dažādu materiālu ziedi.

Galdnieka Jevgeņija Stūrmaņa pasaule savukārt smaržo pēc koka. Tā ir pelēkā un smilšu krāsā un ne miņas no sievišķīgiem, romantiskiem sīkumiem. Tas ir saprotams, jo šajā vietā top skatuves mēbeles – gan pavisam jaunas, gan pārtaisītas vecās. “Man ir interesantāk izgatavot sarežģītas lietas, piemēram, mēbeles ar dažādiem mehānismiem,” apgalvo J. Stūrmanis. Par piemēru viņš min lielo mēbeli skatuves aizmugurē izrādē “Ugunī”.

“Ja īstās mēbeles taisa no koka, tad šeit tās lielākoties top no finiera vai kāda cita materiāla. Tomēr tām ir jābūt izturīgām, jo aktieri tās uz skatuves lieto,” uzsver J. Stūrmanis. Ik pa laikam mēbeles saplīst, īpašu viesizrāžu laikā, kad tās pārvadā no vienas vietas uz otru. Tad tās salauztas atkal nonāk galdniekpuiša rokās.

Uzziņai

Kas īsts, kas acu apmāns?

* Ja izrādē izmantots siers, tad tā lielākā daļa ir butaforija, bet kumoss – īsts. No tā aktieri paņem gabaliņu un publikas priekšā notiesā. Līdzīgi ir ar rupjmaizi un kliņģeriem – butaforijai uztaisītas speciālas kabatiņas, kur ievieto ēdamās šķēlītes.

* Šņabi uz skatuves aizvieto ar ūdeni, konjaku, vīnu un šampanieti aizstāj ar tējām. Dzelteniem dzērieniem noder kumelīšu, sarkaniem – augļu tēja.

* Izrādē “Hanana” Ineses Jurjānes varonei iepirkuma maisiņā daži produkti ir īsti, kā konservi un siers, bet daļa neēdami, piemēram, zemenes.

* “Hananā” patiesi tiek cepts īsts speķis, malta gaļa, ēsta rupjmaize un izgatavota mīkla, no kuras publikas priekšā top pelmeņi. Izrādē “Ugunī” Kaspars Gods plūc īstu vistu un griež īstus sīpolus. Arī iestudējuma “Viss par vīriešiem” aktieri izmanto īstus produktus – mizo kartupeļus un ēd gurķīšus.

ALDIS KĻAVIŅŠ par Liepājas teātra izrāžu scenogrāfiju: – Atskaitot bērnu izrādes, nu jau ilgāku laiku aprobežojas ar balti melnu caur sudrabpelēku monohromu risinājumu ar atsevišķiem krāsu akcentiem dažkārt. Tas pats par sevi nav nekas peļams, jo viegli noturēt uzmanību uz aktieriem, un, ja to spēle ir nevainojama, tad nekādas papildu vēlēšanās nerodas. Šādā vidē jebkurš polihroms akcents ir viegli pamanāms, un aktierus apģērbt spilgtāk par scenogrāfiju nav nekādu problēmu.

 Kopš Mārtiņa Feldmaņa stažēšanās Londonā, nu jau pagājis krietns laiks, taču augļus varam baudīt arvien, jo izrāžu gaismošanas kultūra ir manāmi uzlabojusies un profesionalizējusies līdz līmenim, kad nepārņem nepārvarama neērtības izjūta, skatoties izrādes. Tomēr ir izveidojies tāds kā pieradums, ka katrā nākošajā izrādē ieraudzīsim tās pašas krāsas, to pašu funkcionālo, konstruktīvo minimālismu, kāds jau pierasts, kaut arī scenogrāfs nav viens un tas pats.

Nedaudzajos Latvijas teātros izveidojusies tāda tradīcija: ja kāds scenogrāfs ir sevi veiksmīgi pieteicis kādā teātrī, tad viņš vajadzīgs vai visiem Latvijas teātriem vienlaicīgi. Tā nu jau vairākas sezonas Liepājas teātris dzīvo scenogrāfa Vilkārša zīmē, tāpat kā savulaik vairākas sezonas bija Novika ēra. Tas vienādo vairākus teātrus, atņemot tiem savdabības iespējas, jo spilgtas personības scenogrāfijā jebkurā teātrī producē pašas sevi un ir viegli atpazīstamas. Vai tāda ir teātra sūtība, producēt labi pārbaudītu un pierastu nemainību?

Inita Gūtmane,

Dekoratorēm Jolantai Miķelsonei un Ivetai Vasilei vienmēr darba pilnas rokas.