Balti zobi melnās sejās un mazas, nokvēpušas mājiņas – šis pirmais skats metalurgu pilsētā Ņižņijtagilā metalurģijas studentam Vladimiram Turovskim licis nodrebēt šausmās, iedomājoties sevi melno cilvēku vietā. Tikai vēlāk praksē jau citā rūpnīcā viņam metalurģija iepatikusies.

Tagad ir pagājuši jau trīsdesmit gadi, kopš viņa vienīgā darbavieta ir akciju sabiedrības “Liepājas metalurgs” martencehs un viņš ir tā vadītājs, bet sācis no pašas apakšas – par mūrnieku. Otrdien, Liepājas martena pēdējā darba dienā, viņš teica: “Uzmodiniet mani naktī, un es pateikšu, kas kait martenam. Martenu es mīlu. Tas ir tik ārkārtīgi interesants process, tik ļoti ievelk sevī, un cilvēka loma tajā ir ļoti liela.”

Un tomēr viņš ir pārliecināts: mūsdienās, kad pasaulē vairs reti kur atrodamas rūpnīcas ar martena tehnoloģiju, martens ir strupceļš. “Tā ir savu laiku nokalpojusi tehnoloģija. Būvēsim jaunu elektrometalurģijas kompleksu. Jaunatnei šis process jāuzņem tikai ar urā,” uzskata V. Turovskis. Martencehā strādāja 389 cilvēki.

Rakstu plašāk lasiet ceturtdienas “Kurzemes Vārda” numurā.

#kvards-20101230-01