Vēl pavisam nesen viņa dalījās ar ”Kurzemes Vārda” lasītājiem savos pierakstos un atmiņās par dienām, kurās Latvija atguva faktisko neatkarību – stāstīja par 1991. gada augusta puča dienām, atmiņas virmoja emocijās. Spilgtākais laiks viņas dzīvē – iespēja piedalīties Liepājas demokrātiskās pašvaldības un demokrātiskas skolas veidošanā, valstij kļūstot brīvai un cilvēkiem mācoties dzīvot jaunajos apstākļos.

Atmodas laikā J. Mickēviča kļuva par 10. vidusskolas direktori, kad tika šajā amatā ievēlēta, kā tas nebija parasts agrāk Padomju Savienībā. ”Ženiju – tā mēs viņu saucām – pazīstu no Tautas frontes laikiem, mēs kopā darbojāmies Tautas frontes nodalas valdē un pēc tam – pilsētas valdē,” atceras Andris Jaunsleinis, Liepājas galvas vietnieks ”trakajos laikos”- 1990.-1994. gadā.

Tas bija laiks, kad kopīgi bija jāpārdzīvo gan janvāra barikādes, gan puča dienas, kurās pilsētas dzīve bija jāvada, gan nepakļaujoties pučistiem, gan arī tā, lai nerastos traģiskas sadursmes un nenotiktu asinsizliešana. J. Mickēvičas atbildībā šajā laikā bija Liepājas izglītība un kultūra. Vēlāk, kad A. Jaunsleinis devies izveidot uzņēmumu ”Liepājas siltums”, aicinājis J. Mickēviču palīgā. Viņš atcerēsies kolēģi ar vārdiem – drosmīga, uzticama, radoša, cilvēks, ar kuru kopā iet izlūkos, ”patriotiski noskaņota par brīvu Latviju līdz matu galiem, cilvēks ar Sibīrijas bērnības rūdījumu”.

2018. gadā J. Mickēviča devās pensijā, atstāja 8. vidusskolas direktores amatu, skolu bija vadījusi 21 gadu, un arī tas bija darbs, kas apliecināja viņas drosmi, jo ar viņas atnākšanu tā kļuva par pirmo divu plūsmu vidusskolu, kurā skolēni no 10. klases mācījās latviešu valodā.

Savā pēdējā intervijā, kas notika vien pirms trim nedēļām, viņa ”Kurzemes Vārdam” sacīja, ka, izvēloties piedalīties atmodas procesos un Latvijas neatkarības atjaunošanā, pieņēmusi lēmumu: ”Tādā brīdī tu nevari stāvēt malā un būt nekas. Lai nav pēc tam kauns turpināt. Domāju – paies gadi, dēls prasīs: ”Mamma, ko tu darīji tajā laikā?” Es darīju, ko varēju izdarīt!”