Nosaukt visskaistāko vietu Ķīnā nav iespējams, jo te tādas ir neskaitāmas, bet šo vienu var noteikti izcelt īpaši, jo tur uzturoties vien dažas stundas, sajūtas ir kā citā realitātē.

Šo vietu apņem kaut kas mistisks. Fenghuang (Fenhuan vai Fenhuana) – fēniksa pilsēta – ir neliels ciematiņš Ķīnas dienvidos ar ļoti īpašu auru un noskaņu.

No Wuhan, kur dzīvoju, lai nokļūtu Fenghuang ir jābrauc stunda ātrvilcienā uz Changsha un tad apmēram piecas stundas autobusā (varbūt arī šis laiks ceļā ir tas, kas biedē vairums tūristu, jo Fenghuang nav tūristu pārpildīta vieta (pagaidām)).  Jau ceļš uz šo ciematu lēnām ”sagatavo” ceļotāju pārsteigumiem, kas gaidāmi. Izbraucot no modernās Changsha, lēni, lēni laiks sāk iet atpakaļ, un nevis pa stundām, bet gadsimtiem. Pa ceļam var redzēt, kā lauki tiek arti ar rokām vai ar bulli, un nekur tuvumā nevar redzēt nevienu dzīvojamo ēku, kas nozīmē, ka ceļš no lauka šiem cilvēkiem uz māju aizņem ne mazums laika. Bet, kur gan viņiem steigties? Dienas rit nevis pēc pulksteņa laika, bet pēc saules un laika apstākļiem, un gadalaikiem. No dzimšanas līdz nāves dienai.  Pa ceļam ir neskaitāmi tuneļi cauri kalniem, un, pietuvojoties Fenghuang, ceļš kļūst šaurāks un līkumotāks – autobusa šoferis serpentīn-veidīgo ceļu pieveic diezgan F1 pilota sajūtām un izveicieniem.

Piecas stundas un ceļojums laikā ir beidzies, esam sasnieguši galamērķi.  Šķērsojot vārtus uz vecāko pilsētas daļu, nokļūstam citā pasaulē un noteikti citā laikā. Šeit mijas realitāte ar iedomu pasauli, (Aizspoguliju?) un laiks ar telpu; acīm redzamais ar neizskaidrojamo. Tā ir vieta, kur sievietes ar rokām un veļas dēli upē mazgā drēbes un palagus, tā ir vieta, kur vīri pavada laiku spēlējot spēles un mazākie bērni tiek pārnēsāti grozos uz sieviešu mugurām. Tanī pat laikā namu pirmie stāvi ir suvenīru krātuves tūristiem vai krogi, un pie dažām mājām var redzēt modernāko veļas mašīnu, kas nešķiet vēl izmantota. Smagākiem dienas darbiem var tikt izmantoti ēzeļi un, lai sazinātos ar draugu, talkā tiek ņemti mobilie tālruņi. Pati pilsēta ir kā no senas ķīniešu filmas ar tās tradicionālo arhitektūru – maziem namiņiem, smailiem jumtiņiem, kuros izgrebti pūķu vai fēniksu apveidi, ieejas durvis rotā sarkanas, apaļas laternas un lai iegūtu siltumu, zem galda tiek turēti elektriski sildītāji (galvenais, lai kājas būtu siltumā).

Iestājoties tumsai, ciems pārvēršas par gaismas šovu. Ja dienā šī vieta atgādina kadrus no senām filmām, tad naktī tai jau ir modernisma pieskaņa. Ēkas, tilti, tornīši – tas viss tiek izgaismots un padara šo vietu īpaši maģisku un nedaudz pat pietuvina 21.gadsimtam. Taču no rīta jau atkal upes malā visu paaudžu sievietes mazgā palagus, dārzeņus vai tamborē kaut ko tūristiem.

Šī ir ideāla vieta, kur aizbēgt no realitātes, no “sakariem”, pazust, bet tajā pat laikā, iespējams, atrasties. Tā ir vieta, kur pazūd laiks un realitāte. Tur valda miers, harmonija un citi dzīves noteikumi un likumi.

Tā ir vieta, kur iemīlēties.

Līva no Ķīnas