Pirms pāris dienām izlasīju vienu dziļi patiesu tekstu – ja vēlies to, kā tev nekad nav bijis, tev ir jādara tas, ko nekad neesi darījis. Šis teksts lika man aizdomāties, ka katram jau pienāk tas īstais brīdis, kad saproti, ka pietiek domāt “kā būtu, ja būtu” un beidzot izlīst no savas tik ierastās un ērti iekārtotās kūniņās, un atvērt durvis uz patieso dzīvi.

Visa dzīve ir pilna pārmaiņām – lielākām vai mazākām, pamanāmākām vai pavisam nepamanāmām, labākām vai sliktākām, jautājums ir vai tu vēlies plūst pa savu dzīvi un ļaut, lai tā izmaina, kas maināms, vai tomēr esi gatavs atsperties un izmainīt to, ko vēlies mainīt tu. Es saņēmos, es izmainīju un šobrīd saku sev lielo paldies par šo pārmaiņu virpuli. Nespēju iedomāties, ka viena pavisam ikdienišķa diena būs tik liels pavērsiens manā dzīvē, tomēr tā notika.

Pats sākums man liek aizdomāties par trīs laimīgajiem septiņniekiem…

7. maijs bija tā diena, kad darba spiesta devos uz universitāti ar fotokameru rokās, lai apmeklētu un iemūžinātu Eiropas brīvprātīgā darba semināru. Jau pirmajās semināra minūtēs es aizmirsu ar kādu mērķi biju ieradusies, un ar visu interesi iegrimu stāstos par brīvprātīgo darbu. Semināra laikā sapratu, ka tas ir tas, ko es vēlos, tas, ko es darīšu. Jau tajā pašā dienā atradu aģentūras, kurās pieteicos saņemt aktuālāko projektu informāciju. Lai arī biju izdomājusi kur un ko vēlos darīt, tas nenāca nemaz tik viegli. Vienā brīdī pat nolaidās rokas un radās doma likties mierā. Tomēr, mans īstais projekts atnāca pavisam negaidot, no sērijas – nokrita no debesīm.

Turpinot par laimīgo septiņnieku, lai cik ironiski, bet 7. novembris bija diena, kad iesniedzu darbā atlūgumu. Tajā dienā pirmo reizi sajutu to emociju vilni, kad saproti, ka viss patiešām notiek, viss mainās. Sapratu, ka esmu nogriezusies uz ceļa ar nezināmu galamērķi un līdz ar šo atziņu atnāca arī ilgi gaidītais uztraukums. Tik daudz kas vēl jāizdara! Tik daudz kas jāpaspēj! No kura gala, lai ķeras klāt? Ar ko, lai sāk?

Un tad nu seko trešais, pats svarīgākais septiņnieks. Projekta sākums bija 7. janvāris. Jauns piedzīvojums, jauna pieredze un jaunas dzīves sākums.

Cefalù.

Saules ieskauto salu Sicīliju par savām mājām saucu jau piecus mēnešus un šo mēnešu laikā nav bijusi neviena diena, kas atstātu mani bez iespaidiem. Smaragdzaļā jūra un blakus esošie augstie kalni ik dienu liek sajusties kā pasakā. Ja kāds man jautā, ko ir vērts apskatīt Sicīlijā, tad mana atbilde ir viena – visu. Šeit ikkatra pilsēta – maza vai liela, – katrs punkts ir apskates vērts. Iespaidīgas celtnes, senlaicīgas baznīciņas, elpu aizraujošas pludmales, grandiozas izklaides vietas un mierīgas, viesmīlīgas kafejnīciņas – ikkatrs šeit atradīs, ko savai gaumei piemērotu un neaizmirstamu. Kā saka sicīlieši, cilvēki raud, šeit ierodoties un dodoties prom. Ierodoties dēļ salas skaistuma un prieka un dodoties prom dēļ tā, ka ir žēl atvadīties no šīs vietas.

Palermo.

Saulaino Sicīliju varētu saukt par visa pozitīvā krustpunktu. No šejienes cilvēkiem ikviens varētu mācīties, kā dzīvot laimīgi. Jau pirmajās dienās šeit es pilnībā sapratu jēdzienu “ziemeļnieciskais vēsums” un “dienvidnieciskā viesmīlība” patiesumu. Tomēr šo piecu mēnešu laikā esmu pielāgojusies šejienes dzīvei un nu ikdienišķā sabučošanās ar visiem sasveicinoties un atvadoties un veiksmīgas dienas novēlēšana nepazīstamam cilvēkam uz ielas, ir kļuvušas par pašsaprotamām lietām. Šeit cilvēki ir pilnīgs pretstats mūžam drūmajiem un rūpju pārņemtajiem ziemeļniekiem. Cilvēki ir laipni, sirsnīgi, draudzīgi, viesmīlīgi un patiesi laimīgi. Sicīlieši viennozīmīgi ir cilvēki, kuri mīl dzīvi.

Sicīlijas virtuve – tēma, par kuru varētu runāt stundām ilgi. Sicīlieši mīl ēdienu tikpat ļoti kā dzīvi. Sākot ar visparastāko maizi un beidzot ar jūras velšu delikatesēm, viss šeit ir neaprakstāmi gards. Lai gan jāatzīst, ka pasaules slavenais mīts, ka itāļi uzturā lieto daudz makaronus ir pilnībā patiess, šejienes virtuve ir ļoti daudzpusīga. Uzturā tiek lietotas ne tikai pastas un picas, bet arī ļoti daudz dārzeņu (spināti, artišoki, brokoļi, tomāti…), visdažādākās jūras veltes (garneles, astoņkāji, kalmāri, gliemeži…) un augļi (apelsīni, arbūzi, nespoles, kaktusaugļi…). Un varu apgalvot pavisam droši Sicīlija ir paradīze saldummīļiem. Lai arī esmu cilvēks, kurš daudz saldumu nelieto, šeit no tiem nespēju atteikties – vafeles trubiņas ar rikotas pildījumus, rīsu nūjiņas, cepumi, slavenais sicīliešu saldējums, mans mīļākais vasaras brokastu ēdiens granita ar briošs un vēl daudz kas cits.

Slavenie Palermo gliemeži jeb babbaluci.          Vasaras iecienītākās brokastis – granita un briošs.

Runājot par Sicīliju nevaru pārlēkt vienai tēmai. Lai cik muļķīgi, bet lielākā daļa cilvēku izdzirdot vārdu Sicīlija, to automātiski asociē ar bēdīgi slaveno mafiju. Un ne bez iemesla, tieši Sicīlija ir vieta, kur tā radusies. Vietējiem iedzīvotājiem par šo tēmu nepatīk runāt un to pat uzskata par apvainojumu, ja tiek jautāts. Lai gan mafija mūsdienās ir stipri mainījusies un zaudējusi savu sākotnējo nozīmi, tā joprojām šeit eksistē. Ziņu virsrakstos vārds mafija tiek minēts visai bieži. Pēdējā laika skaļākie ziņu virsraksti vēsta – “Atklāta Palermo mēra vēlēšanu kandidāta ciešā saistība ar mafiju”, “Mafijas rīkotā sprādzienā pie skolas iet bojā jauniete”, “Mafija aizdedzina vairākus auto”, “Arestēts viens no mafijas līderiem”. Lasot šos rakstus saprotu, ka viss tas notiek te pat vien blakus – viens no auto tika aizdedzināts te pat blakus mājai, kurā dzīvoju, arestētais mafijas līderis dzīvoja šajā pat pilsētā un iepriekš bieži tika satikts uz ielas, bet nespēju pat iedomāties, ka šis cilvēks ir saistīts ar mafiju un kontrolē lielu daļu Sicīlijas teritoriju. Žēl atzīt, taču neskatoties uz intensīvo cīņu pret mafiju, tā joprojām ir saglabājusi ietekmi šeit salā un vecākos cilvēkos joprojām tā iedveš bailes.

Teatro Massimo (Palermo).

Tomēr, neskatoties uz šo darvas pilienu medus mucā, šī ir mana mazā paradīze. Sicīlija ir vieta, kur rīta rosībā cilvēki atrod brīdi, lai apstātos un sajustu kā rīti smaržo pēc miera, kafijas un svaigi ceptas maizes, kur pusdienas laikā iestājas klusums un viss tiek slēgts, lai dotos pusdienās un atpūtā kopā ar ģimeni un kur naktīs mazās, šaurās ieliņas atdzīvojas un visapkārt dzirdamas patīkamas čalas un smiekli. Dzīve šeit, manuprāt, ir mainījusi mani pašu, manu vērtību skalu un viennozīmīgi manu skatu uz dzīvi. Dzīvoju balansā starp pilnvērtīgu darba ikdienu ar saviem ikdienas pienākumiem un pilnīgi bezrūpīgu un mierpilnu dzīvi. Laiks šeit skrien nemanot, nemanu dienas, nemanu nedēļas, ievelku ķeksīti pie kārtējā mēneša noslēguma. Dzīvoju šeit pēc vienkārša principa – eju katrai dienai pretī ar smaidu un cenšos izmantot visu, ko dzīve man pasniedz. Kā teicis vairāku pasaules slavenu biznesa bestselleru autors HarveyMackay – “…tici, ka viss notiek ar iemeslu. Ja tev tiek dota iespēja, pieņem to. Ja tā izmaina tavu dzīvi, ļauj. Neviens neteica, ka tas būs viegli. Viņi tikai apsolīja, ka tas būs tā vērts.”

Ieva Meniķe