Starp ceļojumiem Amanda Griniece un Laura Grundmane rod laiku, lai portālam pastāstītu par savu pēdējā laikā lielāko piedzīvojumu – 1400 kilometru garam braucienam ar velosipēdu cauri Eiropai. Abas meitenes darbojas organizācijā “Radi Vidi Pats” un caur apmaiņas programmām paspējušas redzēt ļoti daudz! 

Mājas – Eiropa

“Radi Vidi Pats” bijis viens no partneriem, kas iesaistījies projektā “Routes of our future” (ROOF). Projektā tikušās 16 organizācijas no 14 valstīm. “Organizatoriskā ziņā tas bija ļoti liels apmaiņas projekts jauniešiem,” atzīst Laura, kas pati bija viena no koordinatorēm.

17.aprīlī no četriem dažādiem Eiropas nostūriem apmaiņas projekta dalībnieki uzsāka virzību ar velosipēdiem uz Eiropas centru – Prāgu. Meitenes startēja no Francijas pilsētas Nantesas kopā ar vēl 18 dalībniekiem.

Kopā projektā piedalījāmies 88 dalībnieki – 22 katrā komandā. Citu komandu starta punkti bija Milānā Itālijā,  Zviedrijas pilsētā Malmo, kā arī Varnā Bulgārijā. Visas komandas kopā mēroja 8000 kilometrus.

Projekta mērķis bija stāstīt cilvēkiem par Eiropas Parlamenta vēlēšanām, mudināt viņus iesaistīties, apzināties visu, ko Eiropa cilvēkiem sniedz. Projekts ilgs gadu, sākot no plānošanas darbiem, līdz pašam braucienam un pēcprojekta pasākumiem.

“Ceļojumā centāmies sasniegt to vietējo sabiedrību,” atzīst Amanda. “Mums līdzi bija ES karogs, ar kuru nesām Eiropas ideju pasaulē.” Tāpat dalībnieki rūpējušies par vidi, izmantojuši savas pildāmās ūdens pudeles, otrreiz lietojamos traukus, lai tas būtu arī ilgtspējīga dzīvesveida brauciens.

Ceļā dalībniekiem līdzi devies busiņš, kurā atstātas viņu mantas. Dienā braucēji veica vidēji 70-100 kilometrus.

Katru nakti dalībnieki palika citā vietā – viņi gulēja ne vien hosteļos, bet arī fermas sienaugšā, pilī un skolas sporta zālē. “Mēs nebraucām tur atpūsties. Vienkārši gulējām, lai varētu doties ceļā,” skaidro Amanda. “Jauniešu apmaiņas projekti nav tūrisma organizācija. Tajā mēs varam doties, pilnveidot sevi. Man šobrīd kā koordinatoram jau beidzot pašai ir, ko nodot atpakaļ,” piekrīt Laura.

Īpaša diena dalībniekiem bijusi Vācijas pilsētā Ulmā, kur norisinājies “Kritiskās masas” braucienā. “Tur velosipēdisti dodas kopīgā braucienā, lai sabiedrībā popularizētu velokultūru. Pie mums šādi braucieni norisinās reizi gadā, taču Vācijas pilsētās reizi nedēļā. Bija labi redzēt to labo piemēru,” stāsta meitenes.

Ik dienas dalībnieki par piedzīvoto vēstījuši arī liepājniekiem. Viņi ierunājuši audio dienasgrāmatas, kas ik dienu atskaņotas “Rietumu radio”.

“Man šis projekts šķita īpašs, jo mēs kā dalībnieki jutām, ka varam ko dot uz āru. Mēs, protams, ļoti daudz iemācījāmies un nesām mūsu vēstījumu. Mēs Eiropā jūtamies kā mājās, taču nezaudējam savu nacionālo identitāti, jo ir prieks nest Latvijas vārdu,” lepni atzīst Amanda.

Pašas dalībnieces vēlēšanu dienā nav bijušas Latvijā, taču savu balsi atdevušas jau iepriekšējās dienās. “Manas pamatvērtības dzīvē ir tās, pēc kurām vados vēlēšanās. Meklēju, kas pārstāv manas vērtības. Mums ir iespēja mūsu kandidātus paanalizēt, taču citās valstīs, kur jāiepazīstas ar 30-40 kandidātu programmām, tas ir grūti,” uzskata Laura.

Amanda atzīst, ka bijis nedaudz skumji, redzot, cik zema ir vēlētāju aktivitāte Latvijā. “Mums kā indivīdam ir spēks, ko centāmies akcentēt. Mums ir laime dzīvot demokrātijā, tādēļ esam atbildīgi un nevaram slēpties zem krūma. Man bija skumji, ka Latvijas vēlēšanu sistēmā bija problēmas. Ļoti ceru, ka nākotnē būs iespēja arī balsot elektroniski. Bet redzam, ka nedaudz ir pieaugusi cilvēku aktivitāte, gan Latvijā, gan Eiropā. Mēs pamanām, ka apziņa aug.”

Meitenes atzīst, ka ir pārliecinātas, ka mūsdienu jauniešiem ir gana daudz resursu, iespēju un sakaru, lai rīkotos. “Mēs vienkārši ticam, ka var būt baigi, baigi forši! Esam ideālistes un optimistes!”

Kalni, lejas un kritieni

“Es nokritu divreiz,” smejot atzīst Laura. “Katram īstam velosipēdistam jākrīt, lai izietu visam cauri, izjustu velosipēdu. Tās ir ugunskristības. Man kādreiz likās, ka esmu velomeistars, daudz braucu ar riteni. Aizbraucu projektā un sapratu, ka nemaz tik daudz nezinu. Bija jāiemācās, kā pārslēgt ātrumus straujajos kalnos un lejās, sastellēt velosipēdu. Šī pieredze mūsos atmodināja velosportistus un mīlestību pret velokultūru.”

Pēc projekta gandrīz nedēļu meitenes nav braukušas ar velosipēdu, taču, kad atkal kāpušas uz riteņa, bijušas ļoti laimīgas. “Tagad tikai saprotam, cik tas ir forši un ērti,” secina Amanda.

Taču ceļā nebūt viss nebija tik vienkārši un patīkami. “Francijā apdegu saulē, guvu “traktoristu iedegumu”, taču Vācijā stājāmies pretī lieliem krusas graudiem, lietum. Tas bija liels cīniņš,” atzīst Laura. Visgrūtāk bijis pieveikt Čehijas kalnus un lejas. “Braucot no kalna, reizēm braukšanas ātrums bija pat 70 km/h.” Kāpumu un kritumu amplitūda ceļā bijusi 1400 metri.

Pēc atgriešanās mājās dalībniekiem jāorganizē pasākumi, lai dalītos piedzīvotajā. “Mēs pirms vēlēšanām organizējām “Pagalma velo apli” Liepājā,” stāsta Laura. “Es esmu pret prezentācijām, rādīšanām, tādēļ uzsēdinājām pašus cilvēkus uz velosipēdiem, lai 12 stundas mītos apkārt Juliannas pagalmam.”

Laura uzskata, ka liepājniekiem jāiemācās neturēt sveci zem pūra un vairāk jāiesaistās pasākumos. Arī Muzeju naktī meitenes ļāvušas interesentiem ieskatīties piedzīvotajām.

“Ja tu kaut kur esi bijis, guvis foršu pieredzi, laid to informāciju ārā!”

Projektā no Latvijas piedalījās pieci dalībnieki – Laura, Amanda, Anna no Liepājas un Pēteris ar Krišjāni, kuri šobrīd dzīvo Rīgā. “Pēteris nāk no Kuldīgas. Tā nu mēs izlēmām, ka jūlijā mīsimies uz Kuldīgu un aicināsim ikvienu mums līdzi!” stāsta meitenes.

“Mēs bieži nenovērtējam, kāda brīvība mums ir,” ir pārliecināta Amanda. “Pirms 50 gadiem šāds ceļojums būtu bijis neiespējams. Mums ir tāda kustību brīvība.”

24Skatīt galeriju