Nedēļas laikā ar velosipēdu pieveikti 550 kilometri pa Sāremā salu Igaunijā – tāda ir dakteres Montas Vasiles un viņas līdzbraucēju – meitas Madaras (16 gadi), dēla Paula (15 gadi), draudzenes meitas Ilzes (17 gadi) – šīs vasaras bilance. Pēc ceļojuma Monta labprāt padalījās pieredzē, kā gatavoties šādam ceļojumam, ko ņemt līdzi un bez kā ir iespējams iztikt.

Idejas grūtniecība 20 gadu garumā

Monta smejas, ka ideja par šādu ceļojumu dzima pēkšņi, taču šīs idejas grūtniecība ir bijusi vismaz 20 gadu gara. Tieši tik ilgs laiks ir pagājis, kopš Monta savulaik nopietni nodarbojas ar riteņbraukšanu, dienā pieveicot ap simts kilometriem. Tagad viņai velosipēds ir iemīļots pārvietošanās līdzeklis, ar ko iejukt mūsu pilsētas pietiekoši straujajā satiksmē, taču nekas vairāk. Arī viņas bērni ikdienā uz treniņiem un citām nodarbībām pilsētā dodas ar velosipēdu. Labi, dažreiz arī aizriteņo līdz Dubeņiem, kur ir ģimenes vasarnīca, bet nekā nopietnāka. Taču Monta saka: viss notiek galvā. Dzima ideja, ka ir jābrauc uz Sāremā, un viņa sapratusi, ka psiholoģiski sevi jānoskaņo atpakaļ tai fiziskajā sagatavotībā, kas bija pirms gadiem. “Un, ja es kaut ko iedomājos, tad bērniem tas ir jāpieņem,” smejas Monta, nopietni piebilstot, ka viņiem tas ir pa spēkam. Tagad pēc atgriešanās viņa ir pārliecināta, ka tas ir daudziem pa spēkam, ir tikai jāpieņem lēmums un uz priekšu!

Pats svarīgākais – lai velosipēds ir nevainojamā kārtībā

Var likties, ka, gatavojoties šādam ceļojuma, ir jāņem līdzi neiedomājami daudz mantu. Nekā tamlīdzīga! Monta ir pārliecinājusies, ka cilvēks var dzīvot absolūtā minimālismā un tā iztikt arī ceļojumā. “Nav ko vilkt līdzi liekas paunas,” viņa ir diezgan strikta. |
Pirmais un galvenais – lai velosipēdi būtu nevainojamā kārtībā. To tehniskajam stāvoklim ģimene, gatavojoties ceļojumam, veltīja vislielāko uzmanību: aizveda pie meistara, lai tas apskata un novērš visus trūkumus un sagatavo tālajam ceļam, kā arī, konsultējoties ar pašu meistaru, ņēma līdzi nepieciešamos instrumentus un sastāvdaļas neatliekamam remontam, piemēram, ja plīst riteņa kamera. “Es protu salīmēt arī automašīnas riepu, tad kādas problēmas ir ar velosipēdu,” saka Monta. Tālāk velosomas. To ģimenei nebija, tāpēc vienu nopirka, bet otru sameistaroja no bērnu sporta somām. Taču, minimālisma filozofijā gatavojoties ceļam, somās pat īsti nebija ko likt iekšā. Protams, telts un katram guļammaiss. Dažas pašas nepieciešamākās drēbes, mazs elektriskais katliņš, auzu pārslas, šokolāde, krūzītes un karotītes. “Pat bumbu ielikām tikai tāpēc, ka somās palika daudz brīvas vietas. Un viss! Ceļojums var sākties!”

 
Pieticīgas gan naktsmājas, gan pārtika

No Latvijas līdz Igaunijas salai liepājnieki devās ar prāmi no Ventspils. Ceļš ilgst tikai četras stundas. Taču arī līdz Ventspilij ir jātiek. Tas arī bija pirmais Vasiļu ģimenes velotūristu varēšanas pārbaudījums – protams, ar velosipēdiem. Pēc Ventspils kempingā pavadītas nakts trīs liepājnieki satikās ar Ilzi, kas ar autobusu atceļoja no Rīgas, un devās uz prāmi. Laiks mūsu ceļotājus patiešām lutināja, un jau pirmajā dienā viņi pa kaimiņzemi pieveica vairāk nekā 70 kilometru, no Mintu ostas aizminoties līdz Sāremā galvaspilsētai Kuresārei un pat mazliet tālāk, kur meklēja naktsmājas. Visapkārt zīmes liecināja, ka pļavās teltis celt nedrīkst, ugunskurus kurināt nedrīkst, tātad jāmeklē kempingu. Vairākiem mūsējie pabrauca garām un, kad sāka jau krēslot, nekas cits neatlika, kā apmesties netālā nopļautā pļaviņā, bet nākamajā rītā ļaut pašiem par sevi pasmieties, jo turpat netālu bija norāde uz kempingu. Nekas – nakts pagāja bez starpgadījumiem. Arī nākamā nakts ceļotājus sagaidīja līdzīgi – mazu gabaliņu pirms uzbēruma, kas savieno Sāremā salu ar mazo Muhu saliņu, mūsējie saprata, ka jāmet braukšanai mieru. Bet atkal tuvumā neviena kempinga. Toties visapkārt divu cilvēku augumā niedres, kas aug izsusējušā purvā. “Ņēmām riteņus pār plecu, bridām niedrēs iekšā, nobradājām laukumiņu un cēlām teltis,” atceras Monta. “Un šī bija vismīkstākā naktsguļa, jo tādu piepūšamo matraču mums nebija.” Jauniešus no rīta vienīgi iztraucējusi kāda pīle, kas pārāk skaļi audzināja savus bērnus. Citādi nekādu problēmu. Bet pārējās divas naktis pagāja kempingos.
Līdzīgi kā ar pieticīgajām naktsmājām, velotūristi iztika arī ar pārtiku, brokastīs lielākoties pārtiekot no auzu pārslām – nevis ātri vārāmajām, bet parastajām, kas aplietas ar karstu ūdeni un uzbriedinātas, papildinātas ar šokolādi ir lielisks un enerģijas pilns ēdiens. Vienu rītu otrās brokastis palaimējies ieturēt kādā kultūras namam līdzīgā iestādē, kur tikko kā bija mielojusies kāda tūristu grupa, bet pusdienas varēja paēst jebkurā no daudzajām ēstuvēm, kas izkaisītas pa visu salu.
Pirms braukšanas Monta apmeklēja vairākas tūrisma firmas Liepājā, lai iegūtu informāciju par Sāremā salu un kādu karti, taču īpašas veiksmes nav bijis. Sāremā uz vietas iegādājušies velokarti, tomēr mūsējie lielākoties braukuši pa satiksmes ceļiem, nevis velotūristiem domātajiem. Un Monta ir patīkami pārsteigta par turienes autovadītāju braukšanas kultūru, ieraugot velotūristus. “Viņi jau laikus samazina ātrumu un brauc ar lielu līkumu,” viņa stāsta. “Un uz neasfaltētajiem ceļiem tas ir ļoti svarīgi, jo tos klāj nevis grants, bet sīkas šķembas, kas var iecirst kā lielgabala šāviņš.”
Un vēl, gatavojoties ceļojumam, kādā mūsu tūrisma firmā Montai ieteikts ņemt līdzi lielākoties brīvu naudu, jo daudz kur nevarot norēķināties ar karti. “Tās ir absolūtas muļķības,” tagad Monta dod padomu. “Ar karti var norēķināties gan kempingos, gan arī mazajos lauku veikaliņos, tā kā brīvu naudu mums praktiski nevajadzēja. Ja nu vienīgi saldējumam.” Jā, un vēl, runājot par pārtiku, Monta piebilst, ka to patiešām nav jāstiepj līdzi lielos daudzumos, jo salā ir tik daudz veikaliņu, ka visu vajadzīgo var iegādāties uz vietas. “Mums ļoti pieprasīts produkts bija piens,” viņa skaidro, “jo, braucot ar velosipēdu, organisms daudz patērē kaļķi un tas ir jāatgūst, tāpēc mēs pienu izdzērām patiešām daudz.” 

Lepnums par sevi un bērniem

Atgriezusies Monta gan nekaļ plānus jau nākamajam braucienam, jo viņa vispār nemēdz plānot nākotni, taču, izvērtējot notikušo ceļojumu, labprāt padalās ieguvumos. Pirmkārt, tas ir lepnums par paveikto. Otrkārt, ceļojot ar velosipēdu, ir iespējams sajust, kā smaržo pasaulē, izjust gan vēju, gan sauli un dabu kopumā, kas noteikti nav iespējams, ceļojot ar automašīnu. Treškārt, braucot ar velosipēdu, fantastiski nostiprinās muskulatūra un jau trešajā dienā pazūd sajūta, ka  viss ķermenis kratās un ļum. Ieguvums ir arī satiktie cilvēki un viss redzētais, ko var apskatīt Sāremā un tai līdzās esošajās mazajās saliņās, bet tas jau ir cits stāsts. Šis, kā saka Monta, ir par to, ka ir vērts sēsties uz velosipēda un nebaidīties doties arī tālākā ceļā.

Madara (no labās) un Ilze pamodušas no tā, ka pīle pārāk skaļi audzina savus bērnus. Ja viņai tie būtu labāk audzināti, nebūtu jātraucē latviešu tūristes, kas apmetušās niedru lauka vidū.

Absolūts minimālisms. Ne Madaras, ne Paula velosipēdi nelūst aiz mantu pārpilnības. Velosoma uz Madaras velosipēda darināta no divām skolēnu mugursomām.