Braucot Igaunijas virzienā, kur pirms pašas robežas jūras krastā omulīgi iekārtojusies mazā, bet vēsturiski bagātā pilsētiņa – Ainaži, domās jau ieskanas Raimonda Paula dziesma “Ainažu vecajā skolā”. Vieta, kur reiz bijusi jūras vilku kalve, ir pelnījusi, lai to iepazītu tuvāk. Ainaži ir Limbažu rajonā pie pašas Igaunijas robežas Baltijas jūras Vidzemes piekrastē, 116 kilometru no Rīgas. Tā izveidojusies sena lībiešu zvejnieku ciemata vietā. Enkurs Ainažu ģerbonī simbolizē ostas pilsētu, bet grifs, kas ņemts no Vidzemes ģerboņa, – Ainažu piederību Vidzemei.

Ainažu nosaukums cēlies no igauņu vārda hain (siens) vai hainastee (ceļš, kas iebraukts, vedot sienu no jūrmalas pļavām). Taču iespējams, ka pilsēta savu vārdu ieguvusi no lībiešu vārda ainagi, kas nozīmē – vienīgais.

Oficiālos dokumentos Ainaži pirmo reizi minēti 1564.gadā kā kroņa īpašums. Vēlāk tas nonācis Svētciema muižas pārvaldē. 1800.gadā Ainažu ciems ar zemi atdalīts no ieķīlātās Svētciema muižas un nonācis Mazstraupes īpašnieku baronu Meiendorfu īpašumā. 

Apmēram pirms 200 gadiem Ainaži bijis vientuļš lībiešu ciemats. Zvejnieki braukuši jūrā, tādējādi pelnot iztiku. 19.gs. otrajā pusē zvejnieku ciemos bijis daudz lēta darbaspēka. Tuvējie meži, kuros auga daudz mastu priežu, deva materiālu kuģu būvei, un piekrastē izvērsusies kuģu būve. Ainažu attīstību sevišķi veicinājusi pirmā latviešu jūrskola, kuru 1864.gadā pēc Krišjāņa Valdemāra ierosmes nodibinājis tālbraucējs kapteinis Kristians Dāls. Mācības bijušas bezmaksas un notikušas latviešu, igauņu un vēlāk arī krievu valodā. Uz šejieni mācīties braukuši daudz ļaužu, un klusais ciematiņš izaudzis par pilsētu. 1900.–1905. gadā uzbūvēta tirdzniecības osta, 1926.gadā Ainažiem piešķirtas pilsētas tiesības.

Vislielākos postījumus nodarījis Otrais pasaules karš – atkārtoti nodedzināta jūrskola, izpostīta osta. Lai gan pēc kara osta atjaunota, uzplaukumu pilsēta vairs nav piedzīvojusi.   

Savdabīga ir Ainažu jūrmala – gar jūras krastu plešas 100 līdz 300 metru plata pļavu josla. Taču šī vieta interesanta ne jau ar savdabīgo jūrmalu vien. Ainaži ir Vidzemes mazākā pilsēta ar savu vēsturi un vietām, ko vērts aplūkot. Galvenais apskates objekts, protams, ir Ainažu Jūrskolas muzejs, kas apskatāms kopš 1961.gada. Tur visus sagaida un pavada divi iespaidīgi vīri – pagalmā pats K.Valdemārs (piemineklis bronzā), bet telpās K.Dāls (vaska figūra).

Pa ceļam uz muzeju der aplūkot Veides namu – koka arhitektūras pieminekli. Turpat netālu esošā 1930.gadā celtā 22,8 metrus augstā bāka nav zaudējusi neko no sava majestātiskā cēluma. Pastaigā pa galveno ielu jāaplūko vecais robežstabs. Bet, staigājot gar jūru, vērts apskatīt jauno laiku pieminekli “Baltā saule” (1998), kas ir viens no objektiem projektā “Saules tilts: Ainaži – Roņu sala – Kolkas rags”.

Apskates vērti ir arī vecie jūrnieku kapi, ko kapsētā viegli pazīt pēc tēlnieka Ģirta Burvja veidotās piemiņas zīmes un zilo atraitnīšu klāja. Kopš 1991.gada Ainažos ir arī ugunsdzēsības muzejs. Tajā var iepazīties ar ugunsdzēsības aprīkojumu, tā attīstību laika gaitā, kā arī ar pilsētas ugunsdzēsības tradīcijām. Apskates vērto objektu sarakstu varētu vēl turpināt: iespaidīgi izskatās vēja ģeneratori, Ainažu lauku teritoriju šķērso Salaca ar Sarkanajām klintīm krastos, egle ar vēja slotu ir gana rets dabas untums, Ainažu meteoroloģiskā stacija ir viena no vecākajām Latvijā (darbu sākusi 1896.gadā).

Ita Cērmane,
“Kurzemes Vārds”

Galvenais apskates objekts Ainažos ir Jūrskolas muzejs, pie kura sagaida viena no divām galvenajām personām – pats bronzā kaltais Krišjānis Valdemārs. Jāpiebilst, ka viņam ir saistība arī ar Liepāju. Proti, 1854.gadā viņš beidzis Liepājas ģimnāziju, pēc tam devies uz Tērbatas universitāti studēt valststiesības un tautsaimniecību.