Liepājnieks Ingus Maršals deviņpadsmit gadu vecumā savā aizbildniecībā “atkaroja” brāli un trīs māsas
Nedēļas nogalē Ingus Maršals aizlidoja uz Londonu izmeklēt vislabākās kvalitātes matus, ko piedāvāt klientu iecienītajai matu pieaudzēšanai. Pats ar dzīvespriecīgām gaišām šķipsniņām, sīku zeltainu spožumiņu kreisās auss ļipiņā. “Smuks,” par viņu saka mazais brālītis Elviss. “Mīļš,” teic Sintija vai Gija — viena no Ingus dvīņumāsām, kuras pirmajā acu uzmetienā grūti atšķirt. Sintija esot lielāka, pinot no rītiem Gijai bizi un pati gribot kļūt par frizieri tāpat kā lielais brālis.Ingus tēls nekādi nesaistās ar priekšstatu par cilvēku, kas apgādā vairākus bērnus. Viņa aizbildniecībā ir viņa paša trīs māsiņas un brālītis. Desmitgadīgās dvīnes, astoņgadīgā Endija Viktorija un piecgadīgais Elviss. Ingus viņus, kā pats saka, atkaroja sev, kad viņam bija 19 gadu. Decembrī Ingum paliks 22.

Neviena slikta vārda

Ingus dzīve nav bijusi tipiska. Kopš četru gadu vecuma viņu audzināja vecmāmiņa — sākumā tāpēc, ka mammai bija ļoti daudz darba, vēlāk mammai izveidojās cita ģimene. Ingus dzīvoja pie vecmāmiņas — ģimenē bieži lieto šo skaisto vārdu. “Ome man ir no foršajām, viņa mani izaudzināja tādu, kāds esmu. Ja es kaut ko gribu, tad neviens man neko neiestāstīs,” viņš saka. Vecmāmiņa Zigrīda Ingu ņēmusi līdzi uz laukiem burkānus ravēt un uz mežiem ogas lasīt, “un man tas viss patika”, Ingus stāsta. Bet, dzīvodami atsevišķi, abi bieži vien bijuši mammas mājās pie mazajiem bērniem. Kad piedzima dvīnes, Ingum bija aptuveni tikpat, cik viņa lielajām māsām tagad. Viņas visu vasaru auklējis no mēneša vecuma, jo mammai tolaik bijušas mācības. Viņam tas paticis: “Man likās, ka dvīņi — tas ir kaut kas!”

Ingus nesaka nevienu sliktu vārdu par savu mammu un arī bērnu dēļ negrib atklāt iemeslu, kādēļ tā notika, ka pēkšņi vienā dienā mazie tika vecākiem atņemti un aizvesti uz bērnu patversmi. Viņš tikai teic: “Es jau redzēju, ka viss iet uz grunti.” Pats vai vecmāmiņa katru otro dienu braukuši pie mazajiem. Mammai darba nav bijis, par dzīvokli iekrājies parāds, bet bērnu tēvs izrādījies vīrietis, uz kuru nevar paļauties un kuram bērni ir lieki. Mamma dzīvokli zaudēja. “Viņa it kā dara un cenšas, bet nevar izdarīt,” tas ir viss, ko viņš pasaka par mammu. Ingum uzreiz bijis skaidrs, ka viņš prasīs bērnus sev. “Ne sekundi nešauboties.” Tobrīd viņš vēl mācījās par grāmatvedi, bet jau strādāja savā pirmajā darbavietā — Debesīs, vienā no Liepājas frizētavām.

Nebūs nekāda internāta

Pēc tā, kā Ingus stāsta par savu rīcību, drīz top skaidrs, ka viņš ir ātrs, spītīgs un mērķtiecīgs, ar ļoti augstu pašcieņu un neļaus aizvainot ne sevi, ne darīt pāri tuviniekiem. Vecmāmiņa Zigrīda saka: “Ies ar pieri uz priekšu, ieskries mūrī un tad sāks skatīties.” Ingus atceras, ka bāriņtiesas darbinieces bijušas skeptiskas, vai viņš varētu audzināt bērnus. Abi ar omi mitinājās divistabu dzīvoklī. “Ja gribat aizbildniecībā, vajag četras gultas! Bet kā lai divās istabās sabāžu sešas gultas? Man divreiz nav jāsaka. Dabūju! Sabāzu! Vēl tagad ir. Domāja, varbūt dzīvojam tā kā gružkastē. Atbrauca un aplauzās. Jo mūsu ome ir šausmīgi pedantiska, mums viss ir nopulēts,” saka Ingus.

Trijos mēnešos, kamēr bērni dzīvojuši patversmē un viņš cīkstējies ar bāriņtiesu, radies iespaids, ka bērnus gribēts atdot kaut kur projām. No tiesas sēdēm Ingus gājis ārā raudādams. “Vēlāk mums izveidojās kontakts. Tagad man trīs četras klientes ir no bāriņtiesas. Nu, var jau viņas saprast, kādu tik gadījumu nav.” Ar tādu pašu spītību Ingus izņēmis dvīnes no internātskolas, kurā meitas ielikusi mamma. “Mani bērni tādā skolā neies.”

Pie lielā brāļa

“Sākumā bija grūti. Kādu pusgadu nevarēju iebraukt sliedēs. Četri bērni… Divi dažādi bērnudārzi. Izvadāšana likās šausmīga, mašīnas man nebija. Sadalījām ar omi bērnus — viņa ar mazajiem uz vienu pusi, es ar lielajām — uz otru. Bērni mums ir mīļi. Lielās ir labsirdīgas, komunikablas un hiperaktīvas, izpalīdzīgas, mazgā traukus un klāj gultas, arī mazajam brālim. Tagad viņām klasē ir audzinātāja, kurai pašai dvīņumeitas, viņa māk meitenes noturēt rokās! Mazie ir klusāki un prātīgāki. Omei citreiz nervi netur, visi četri reizē grib runāt. Tad viņa piezvana: meitenes neklausa, parunā tu! Tad nododu instrukcijas pa telefonu, un ir miers. Mani respektē,” Ingus stāsta.

Viņa darbdiena ir garumgara. Mājas saimniecība ir vecmāmiņas ziņā, un arī viņai tas nav viegli. Bet Ingus sakot — vecmāmiņ, tu neesi veca, — un laiku pa laikam viņai paziņo, ka laiks doties pie friziera, tas ir, pie viņa paša. Ingus strādā ļoti daudz — galvenokārt jau bērnu dēļ, jo viņiem daudz vajag. Kad lielais brālis atnāk mājās, mazie bieži vien jau ir aizmiguši. Kā visiem vecākiem, arī viņam gadījies, ka pēdējā naktī jātaisa kāda maska bērnudārza svētkiem.

Taču Ingum ļoti patīk darbs, viņš vēlas veidot pats savu karjeru. “Mīlu visus savus klientus,” Ingus saka. Par darbu viņš stāsta daudz atraisītāk un labprātāk. Viņam patīk mācīties, gribot piedāvāt klientiem visu pašu labāko un modernāko. Drīz būs gads, kopš viņam ir pašam sava frizētava viesnīcā Līva. Uz turieni viņa klienti, kuru vidū ir arī ļoti daudz bērnu, gatavi doties jebkurā laikā — ja citādi nevar, Ingus strādājot pat vienos un trijos naktī. Tomēr tagad esot iemācījies nestrādāt svētdienās un šad tad arī pa vidu paņemt kādu brīvdienu. Brīvdienas ir ģimenes dienas. Tad viņi kopā ar bērniem un vecmāmiņu dodas izbraukumos, visu iecienīti esot akvaparki.

“Citreiz ir tā, ka bezmaz vai pēdējā stundiņa klāt, vairs netieku ar kaut ko galā. Nu, kad galīgi ne, piezvanu mūsu ģimenes draudzenei un saku — vairs nezinu, kaut kas ir jāmaina. Viņa saka — Ingu, pirms tu uzņēmies aizbildniecību, es tev jautāju, — tu varēsi? Tu teici, protams, ka varēšu. Nu tad tev ir jādara. Tad atkal esmu savā elementā. Vienmēr ir trešās durvis. Tik vajag tās atrast,” Ingus saka ļoti pārliecinoši.

Viņš “bezgalīgi mīl savu darbu. Vispelēkākajā garastāvoklī atliek apsēsties pie Ingus krēslā, pēc brīža jau dzīve iegūst pavisam citas krāsas un noskaņas. Un arī tas viss ir nieks, salīdzinot ar to neredzamo saikni, kāda valda starp viņu un mazajiem. Lai mīlestība vienmēr nomodā!” Ingum novēl viņa kliente Ilze Zandare, kura savu frizieri ieteica Latvijas lepnumam.

Nora Driķe,
“Diena”