Mēs dzīvojam laikmetā, kurš mums saka – izmēram ir nozīme. It īpaši, ja runājam par arhitektūru. Tiek celtas milzīgas dzīvojamās mājas, biroju ēkas, torņi un skursteņi. Bet ko darīt, kad skurstenim vai ūdenstornim nolupusi krāsa vai jānotīra logs trīsdesmit septītajā stāvā? Šeit palīgā jāsauc industriālie alpīnisti.

Industriālais alpīnisms aizsākās Lielbritānijā, 20. gadsimta otrajā pusē. Šī metode ļauj darbus veikt augstumā un citās grūti pieejamās vietās salīdzinoši ātri, tāpēc ir izdevīga pasūtītājam. Ko par savu nodarbošanos saka paši alpīnisti? Ēriks (20), kurš agrāk nodarbojies ar industriālo alpīnismu stāsta, ka viņu tajā visā saista adrenalīns, un tas, ka nav vienmuļš darbs. Ēriks neslēpj arī, ka samaksa par šādu darbu nav slikta. Tomēr, šim darbam ir arī savi trūkumi – lietus laikā tas pilnībā apstājas. Nevar ne krāsot, ne cementēt, neko. ”Alpīnistam ir jābūt strādāt gribošam. Šis darbs prasa izturību, gan psiholoģisku, gan fizisku, jo reizēm jākarājas striķī divas stundas no vietas. Jābūt labām pielāgošanās spējām, jo objekti, pie kuriem jāstrādā, ir ļoti dažādi,” stāsta Ēriks. Neiztikt arī bez kurioziem atgadījumiem, piemēram, Ērikam reiz labojot šuves starp betona blokiem beidzās ūdens, un kaut kas bija noticis ar sūkni. Ēriks tajā dienā bija vienīgais, kurš karājās pie sienas, tāpēc viņam nācās aptuveni desmit minūtes skaļi bļaustīties un švilpt, līdz kāds viņu sadzirdēja.

Savukārt Uldis (20) ar industriālo alpīnismu nodarbojas vēl joprojām. Arī viņš atzīstas, ka viņu vilina augstums un neikdienišķais darbs. ”Tā ir tāda ekstrēma padarīšana, un man kāpelēšana ir asinīs,” saka Uldis, kurš arī iepriekšējā darba vietā darījis ko līdzīgu – kāpelējis pa kokiem. Tomēr, arī Uldis atzīst, ka lielākais šķērslis darba veikšanai ir mātes dabas iejaukšanās. Nupat Uldis atgriezies mājās no vairāku dienu darba Olainē, krāsojot ūdenstorni, taču laika apstākļi aizvadītajā nedēļā nebija tie labākie, pie tam reizēm saniķojās arī tehnika, tāpēc Uldis atzīst, ka izdarīta vēl nav pat puse no darba. Uldis saka, ka ar industriālo alpīnismu varbūt nevajadzētu nodarboties cilvēkiem, kam piemīt klaustrofobija, jo reiz bijis gadījums, kad graudu kombinātā bija jātīra šahtas 25-30 metru dziļumā, un tur pilns ar putekļiem, neko nevar redzēt. ”Tomēr, darbs ir smags, un vajadzīga milzu izturība un fiziskais spēks. Citādi nekā.” – beigās nosaka Uldis.

Kristofers Knesis